Ziņu par audžuģimeņu meklēšanu kādā vakarā pavisam nejauši pamanīju Facebook (paldies skolotājai Dainai Dubrei-Dobrei par “dalies” podziņas nospiešanu). Sākotnēji informāciju skatījos vairāk ziņkārības vadīta un gribējās pastāstīt par to tālāk, varbūt kāds draugs vai pazīstams gribētu piedalīties. Bet tad izdomājām, ka darīšana darbosies labāk par stāstīšanu. Tāpēc Rīga tagad ir pilntiesīgs mūsu ģimenes loceklis uz 10 mēnešiem. Apmeklējam kafejnīcas, dodamies uz veikaliem, mācāmies kucēniem svarīgas lietas — tualetes kultūru, iešanu pavadiņā, braucam uz mežu. Šajā sakarā jāsaka paldies Berģu “Depo” atsaucīgajam kolektīvam.

Pirmo reizi Rīgu ieraugot, prieks mijās ar satraukumu. Tas nav tā, ka paņem sev suņuku un kādu izaudzini, ar tādu arī dzīvo. Ir ļoti satraucoša apziņa, ka uz šī suņuka pleciem drīzumā gulsies nopietna atbildība. Tas liek pievērsties lietām nopietnāk. Rīga gan tik un tā ir mazs un jauks suņabērns, kurš šobrīd ar pilnu jaudu bauda bērnību, tomēr atceros, ka attiecībā pret saviem suņiem dažās ar paklausību saistītās lietās biju daudz pielaidīgāka.

Rīga nekad nav viena, viņa visu laiku ir kopā ar kādu no mums. Mūsu ģimenē dzīvo divi suņi — žiperīgs delveris Austrālijas aitu suns Rumiņš un neredzīga suņu meitenīte Andrea. Andrea ir sterilizēta un viņai nekad nav bijuši kucēni, tomēr pret Rīdziņu viņa izturas diezgan mammīgi. Ja Rīga kaut kur ir devusies bez Andrea, tad, mājās atnākot, „mamma” viņu nomazgā. Savukārt Rumiņa aste un baltā krāga šķiet ir radītas, lai Rīgai būtu, kur karāties. Ar kaķiem gan pagaidām ir diezgan neitrālas attiecības — viņi neaiztiek Rīgu, turklāt arī sunīte pati īpaši neinteresējas pa minčiem. Varbūt tāpēc, ka ikvakara trādirīdis ir tad, kad satiekas ar jaunāko saimnieku Emīlu. Viņi ir viens otra cienīgi — mantas tiek mestas un nestas, viņi kopīgi spiedz, rej un skrien.

Rīga ir ārkārtīgi mierīga, nosvērta un mīlīga. Ļoti ātri saprot, ko drīkst un ko ne. Tāda maiga un sievišķīga dvēselīte. Tiešām patīkams sunītis, kas kādreiz kādam būs draugs un acuraugs. Draugi un radi ar bažām runā par atdošanas brīdi. Visbiežāk šīs bažas pavada vārdi „es nevarētu”, bet mēs sev stāstām, ka tas ir tāpat kā audzināt un galu beigās izprecināt meitu. Viņa būs mīlēta, lolota un kādam ļoti, ļoti svarīga.

Fotogrāfiju autore — Lāsma Teterovska

riga-1

riga-2

riga-3

riga-4