Suns- pavadonis, melnais Pīķis

Topošajam sunim-pavadonim jāizaug un jāiziet īpašas apmācības

Pīķis. mansdraugs.lv

Privātais arhīvs. Pīķis, kurš kļuvis par suni-pavadoni.

Kaut arī jau iepriekš zinājusi, ka no suņa būs jāšķiras, Elīna tomēr devusi mājas topošajam sunim-pavadonim Pīķim. Tā bijusi viņas pašas izvēle, turklāt arī turpmāk viņa ir gatava aptuveni gadu audzināt suni, kas reiz kļūs par vājredzīga vai neredzīga cilvēka pavadoni. Servisa suņu biedrībā “Teodors” stāsta- Latvijā audžuģimeņu nav daudz, taču sabiedrības attieksme pret invalīdiem ar suņiem esot pozitīva. Kā suns kļūst par pavadoni, vai jebkurš mīlulis to spēj un kāda ir suņu-pavadoņu ikdiena?

Servisa suņu biedrības “Teodors” pārstāve, kinoloģe Zaiga Kļaviņa stāsta, ka suns-pavadonis ir “palīgs neredzīgam vai vājredzīgam cilvēkam un vienlaikus arī sociālais partneris”. Suns ir profesionāli apmācīts, tāpēc spēj veikt konkrētus uzdevumus. Tiesa, “ārpus darba laika”, kā raksturo kinoloģe, jeb tad, kad iemaukti sunim ir noņemti, pavadonis kļūst par parastu mājas mīluli.

Raksturojot biedrības “Teodors” darbību, Kļaviņa stāsta: “Galvenais mērķis ir veicināt cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanos sabiedrībā, izmantojot servisa suņu palīdzību. Mūsu biedrība apvieno servisa suņu turētājus, kuriem jau ir servisa suns, un arī tos, kuri tādu vēlētos.” Kinoloģe piebilst, ka biedrība rīko apmācības, kurās izglīto gan servisa suņu turētājus, gan pārējo sabiedrību. Līdzīgi kā jebkuram darba sunim, kas strādā, piemēram, policijas vai robežsardzes labā, ir nepieciešami regulāri treniņi, lai nostiprinātu un uzturētu iegūtās iemaņas, biedrība cenšas nodrošināt arī regulāru suņu-pavadoņu turētāju un suņu apmācību. To biedrība veic ar ziedotāju palīdzību. Lai kāds suns kļūtu par pavadoni, viņa vecākiem jābūt pārbaudītiem un veseliem, turklāt potenciālo pavadoni jāizvēlas jau kucēna vecumā. Kļaviņa stāsta, ka priekšroka tiek dota Labradoras retrīveriem. “Tiek meklēts drošs, par sevi pārliecināts kucēns, kurš viegli adaptējas jaunā vidē, kuram ir laba nervu sistēma un kurš ir vērsts sadarbībai ar cilvēku. Ideālā variantā audzis ciešā kontaktā ar cilvēkiem, dzirdējis sadzīves trokšņus, socializēts ar dažāda vecuma cilvēkiem, dzīvniekiem,” raksturo kinoloģe. Tāpat būtiski ir vienoties, ka kucēna audzētājs uzņemas atbildību par suņa veselību gadījumā, ka tādas nākotnē rastos. Kad kucēns ir pārbaudīts, tiek meklēta audžuģimene, kura par topošo suni-pavadoni rūpēsies, līdz četrkājainajam draugam apritēs aptuveni gads. “Svarīgi, lai ģimenē kucēns tiktu socializēts, iepazīstināts ar visu to, ar ko tam nāksies saskarties, piemēram, transportu, sabiedriskām vietām, dzīvniekiem,” stāsta kinoloģe Kļaviņa. Biedrība ir izstrādājusi īpašus noteikumus, kas jāievēro suņa audžuģimenei. Tāpat ir svarīgi, lai suns ilgstoši nebūtu viens pats, tāpēc biedrība iesaka audžubērnu ņemt visur līdzi. “Svarīgi, lai viņam tiek nodrošināta pilnvērtīga barošana. Mēs iesakām dabīgo barošanu pēc BARF sistēmas,” tā Kļaviņa. Tiesa, šī gada laikā, ko suņuks pavada pie audžuģimenes, jāievēro arī paklausība. Lai arī kucēns, kā stāsta kinoloģe, “dzīvo kā parasts mājas mīlulis”, dzīvnieku nedrīkst, piemēram, barot no galda, nav ieteicams gulēt gultā un mētāt bumbas. Tas viss jāievēro tāpēc, lai nākotnē, palīdzot cilvēkam, suns neradītu šķēršļus.

Nākamais solis starp biedrību un audžuģimeni- vienošanās. Starp kinoloģi kā biedrības pārstāvi un audžuģimeni slēdz līgumu, kurā norāda daļēju izdevumu kompensēšanu. Kļaviņa skaidro- tas ir viens eiro dienā par suņa barošanu un veterinārie izdevumi. Taču gadījumā, ka pēc gada suns nevar būt par pavadoni un nav atbilstošs prasībām, izdevumus nekompensē. Raksturojot ģimenes, kuras izvēlas aptuveni gadu dot mājas un audzināt sunīti, Kļaviņa raksturo viņu atsaucību un patiesu vēlmi iesaistīties servisa suņu sagatavošanā. “Ir audžuģimenes, kuras ļoti nopietni un atbildīgi izturas pret uzticēto kucēnu: dara visu iespējamo, lai kucēnu sagatavotu turpmākajai dzīvei, veic paklausības apmācību, jautā, ko vēl var iemācīt, cenšas visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, saprotot, cik svarīgs šis kucēns vēlāk būs kādam cilvēkam,” skaidro kinoloģe. Tāpat audžuģimenes piedalās gan biedrības rīkotajos pasākumos un pārgājienos, gan arī paši veic brīvprātīgo darbu un palīdz neredzīgajiem cilvēkiem, kļūstot par viņu asistentiem.

Kad kucēns ir sasniedzis gada vecumu, viņš nonāk pie trenera, kas testē četrkājainā drauga raksturu. “Tiek vērtēta suņa uzvedība dažādās vietās, attieksme pret cilvēkiem, citiem dzīvniekiem, izturēšanās sabiedriskajā transportā. Šo visu vēro vairāku mēnešu garumā. Pēc tam tiek veikta pilna rentgenoloģiskā izmeklēšana- gūžu un elkoņu locītavu displāzijas diagnostika, kā arī mugurkaula izmeklēšana un acu pārbaude,” procedūras uzskaita kinoloģe. Kā labu rādītāju viņa min to, ja puse no jaunajiem suņiem šīs pārbaudes iztur. Taču tie suņi, kuriem pārbaužu laikā konstatē problēmas, tiek pārdoti par kucēna cenu. Kļaviņa stāsta- tādos gadījumos priekšroka ir audžuģimenei. Tāpat viņa stāsta, ka ne visi pabeidz apmācības. Kinoloģes praksē tādi ir bijuši deviņi suņi. Kā minēts, šādos gadījumos suņus var iegādāties. Kā norit suņu apmācības? Kļaviņa stāsta- to ilgums var būt dažāds, no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam. “Šajā laika posmā suns dzīvo pie trenera, lai varētu pilnībā pārzināt viņa uzvedību un rakstura īpašības. Kad apmācība ir pabeigta, suns tiek pārbaudīts pilsētā, trenerim pārvietojoties melnās brillēs. Paralēli tam tiek izveidots suņa un neredzīgā vai vājredzīgā cilvēka saderības portrets. Pārzinot suni, iepazīstot redzes invalīda dzīves un darba vidi, tiek izvēlēti piemērotākie kandidāti. Izvēli izdara suns,” paskaidro kinoloģe. Kā pēdējo un svarīgāko posmu Kļaviņa min suņa-pavadoņa un topošā saimnieka kopīgi pavadīto laiku, kas parasti ir aptuveni mēnesis, taču, ja nepieciešams, var būt arī ilgāks. “Sākumā abi trenējas sunim pierastajā vidē, pēc tam notiek mājas apmācība neredzīgā vai vājredzīgā cilvēka dzīves vietā. Visu šo laiku kopā ar redzes invalīdu vai tā tiešā tuvumā atrodas treneris,” stāsta Kļaviņa. Suns šajā laikā iemācās invalīdam aktuālos maršrutus, lai pēc tam droši spētu pa tiem pārvietoties. “Nobeigumā abi kārto gala eksāmenu. Ja tas veiksmīgi nokārtots, tikai tad suns oficiāli kļūst par suni-pavadoni un tiek nodots jaunajam saimniekam, bet juridiski paliek biedrības īpašumā,” tā kinoloģe.

“Tikai tad, kad abi ir kopā kā viens veselums, viena komanda, saprotot viens otru no pusvārda vai bez vārdiem, varam uzskatīt, ka darbs ir labi padarīts,” raksturo Kļaviņa. Veiksmes stāsts rodas tad, ja gan saimnieks, gan suns-pavadonis ir saderīgi. Starp abiem jāizveidojas īpašai saiknei, kuras rezultātā suns, piemēram, neļauj saimniekam iet uz priekšu, ja tur pēc mirkļa no jumta nokritīs sniegs, vai nedaudz novirzās no ierastā maršruta, ja redz, ka priekšā ir kāds šķērslis, piemēram, bedre. Sunim ir “jānolasa domas”, paskaidro kinoloģe. Taču līdz ar suņa-pavadoņa nodošanu jaunā saimnieka rokās sadarbība vis nebeidzas, jo biedrība servisa suņa aprūpi turpina visa viņa mūža garumā, turklāt izglīto arī neredzīgo cilvēku. Tāpat biedrība sniedz palīdzību īpašos gadījumos, piemēram, pārņemot suņa aprūpi, ja pats saimnieks, redzes invalīds, to vairs nespēj. Kļaviņa stāsta- biedrība pagaidām nevar pati iegādāties kucēnus vai pieaugušus suņus un tos apmācīt. Tas saistāms ar izdevumiem, ko veido redzes invalīdu suņu-pavadoņu barošana un veterinārā aprūpe, kā arī regulāru treniņnodarbību, sacensību un pārgājienu nodrošināšana. Kinoloģe pēdējo divu gadu laikā ir iegādājusies 16 kucēnus un trīs jau pieaugušus suņus, turklāt Teodoru, Tikku, Feju un Toniju viņa pati iegādājusies, apmācījusi un uzdāvinājusi biedrībai.

Raksturojot suņu-pavadoņu uzturēšanos audžuģimenēs viņu pirmā dzīves gada laikā, Kļaviņa stāsta, ka Latvijā nav vēl tik plaši zināms. “Piemēram, Somijā pat prezidenta ģimenē auga šāds kucēns, jo tas ir ļoti populārs veids, kā izdarīt labu darbu un parādīt bērniem, ka suns nozīmē arī lielu atbildību,” skaidro kinoloģe. “Man bija liels pārsteigums, kad pirms pusotra gada arī Latvijā atradām četras audžuģimenes. Liels paldies visām ģimenēm par ieguldīto darbu un mīlestību, lai no maza, neveikla kamoliņa izaugtu liels, skaists un gudrs suns,” priecājas kinoloģe. Viņa uzsver- bez audžuģimeņu tīkla servisa suņu audzināšana nav iedomājama. Latvijā kopumā reģistrēti astoņi suņi-pavadoņi, kamēr Somijā- 203, bet Igaunijā- 30. Lietuvā neviens neesot reģistrēts, stāsta Kļaviņa, piebilstot: “Ņemot vērā finansējuma neesamību, domāju, ka astoņi ir ļoti daudz.” Te gan jāņem vērā redzes invalīdu aktivitāte, uzskata kinoloģe. “Tā vietā, lai izietu sabiedrībā, daudzi izvēlas sēdēt mājās.” Taču situācija nav tik negatīva, kā sākotnēji varētu šķist, jo biedrībā pieaug iesniegumu skaits, kas liecina par aktīvu cilvēku iesaistīšanos biedrības darbā. “Neatceros vairs to, kad no veikaliem un citām sabiedriskajām iestādēm gribēja izraidīt redzes invalīdu ar suni-pavadoni,” atzinīgi stāsta Kļaviņa. Sabiedrības attieksme pret servisa suņiem esot ļoti pozitīva. “Paldies visiem, kuri pie krustojuma cilvēkam ar suni-pavadoni pasaka, kāda gaisma luksoforā, pieturā nosauc transportlīdzekļa numuru vai paved malā savu suni, lai suns-pavadonis var mierīgi paiet garām,” stāsta biedrības pārstāve. Tāpat viņa priecājas par to, ka citi cilvēki pieskata savus suņus, jo nepieskatīti suņi bieži uzbrūk suņiem-pavadoņiem, tādējādi traumējot viņus. “Pīķi un vēl septiņus citus sunīšus es iegādājos labradoru audzētavā Somijā,” stāsta Kļaviņa. Četri no kucēniem nokļuva audžuģimenēs Latvijā, bet pārējie- Somijā. Kinoloģe skaidro, ka pēc testēšanas viens no suņiem veselības problēmu dēļ nodots atpakaļ audžuģimenei Somijā. “Pārējie pašlaik mācās, un viens suns jau ar lieliskiem panākumiem un nokārtotu eksāmenu uzsācis darbu Somijā,” tā Kļaviņa. Pīķis būs nākamais, bet- kas viņš ir? “Elīna bija viena no pirmajām, kura atsaucās mūsu aicinājumam,” atceras Kļaviņa. Elīna Kursīte savā ģimenē uz laiku pieņēmusi melno sunīti Pīķi. “Jau 29. februārī viņš satiks savu jauno saimnieku Somijā. Pīķim apmācībā veicās ļoti labi. Viņam ir ļoti labs, sabalansēts raksturs, iemauktos iet mierīgi un spēj ilgi koncentrēties,” lepojas kinoloģe. Audžuģimenēs Latvijā audzinātie suņi vēlāk nokļūst pie redzes invalīdiem Somijā. “Tas ir tāpēc, lai es varētu kaut vienu suni uzdāvināt Latvijai,” skaidro Kļaviņa. Šogad servisa suņu biedrībai “Teodors” viņa cer uzdāvināt divus suņus. Elīna Kursīte ar Pīķi satikās 2014. gada septembrī, kad viņš vēl bija pavisam mazs kucēns.Pie viņas suns dzīvoja aptuveni gadu. “Pīķis no sākuma tika saukts par Peku, kas somu valodā nozīmē “melnais akmens”,” atceras Elīna. Taču, paskatoties uz mīluli un redzot viņa tumšo kažoka krāsu, bija skaidrs- viņš būs Pīķis. Vai līdz tam bija kaut kas zināms par suņiem-pavadoņiem? Elīna atbild- neko nav zinājusi, turklāt nav bijusi arī saskarsme ar tādiem suņiem. “Taču tagad mums ir skaidrs- pēc kāda laika noteikti atkal iesaistīsimies un būsim audžuvecāki kādam citam sunim,” pārliecināta ir Pīķa audžumamma. Turklāt biedrība esot ļoti labi un bagātīgi izskaidrojusi to, kādi būs suņa pienākumi un kā viņš pa šo gadu jāaudzina. Jautāta, vai nav bijis grūti pēc gada no mīluļa šķirties, Elīna stāsta: “Protams, sunim pieķērāmies, taču jau pirms tam bijām emocionāli sagatavojušies, ka suns būs jāatdod. Dažreiz cilvēki brīnās, kā tas iespējams, bet nevar taču dzīvi tikai ņemt un dzīvot savtīgi. Jāmāk arī dot.” Turklāt Pīķi viņa satikusi arī pēc nodošanas biedrībā. Vai suns ir priecīgs, satiekot savus pirmos saimniekus? “Protams, priecājas un lēkā, tomēr ir priecīgs arī nonākt atpakaļ pie biedrības,” raksturo Elīna.

Pīķis. mansdraugs.lvSkaidrojot, vai suņa audzināšanā bijuši noteikumi, kas jāievēro, Pīķa audžumamma smaida- centās ārkārtīgi neizlutināt. Gada laikā, ko Pīķis pavadīja audžuģimenē, suns netika īpaši apmācīts, jo treniņi un apmācības notiek pēc tam, kad ģimene suni nodod biedrībai. Kad jautāju Elīnai, kā viņa iedrošinātu vai pārliecinātu kādu cilvēku, kurš, iespējams, būtu gatavs uz laiku savā ģimenē uzņemt četrkājaino draugu, viņa izsakās pārliecinoši: “Cilvēkiem, kuri grib darīt labu, īpaša pārliecināšana nav nepieciešama. Šādu pieredzi noteikti iesaku visiem.”

Kļaviņa piemin, ka šobrīd audžuģimenēs Latvijā aug viens kucēns, taču kinoloģe ir gandarīta, ka “pašlaik kucēnus gaida vairākas ļoti motivētas audžuģimenes Latvijā”. Tiesa, vairums kucēnu, kas tiek un tiks audzināti Latvijā, šeit nepaliks, tāpēc rodas jautājums- vai ģimene, kas ilgu laiku pavadījusi kopā ar četrkājaino draugu, pēc tam varēs uzturēt ar viņu kontaktu? “Ja neredzīgais vai vājredzīgais cilvēks piekrīt, mēs priecājamies par šo kontaktu. Tā kā sadarbība starp redzes invalīdu un biedrību ir ilglaicīga, protams, mēs esam informēti par abiem un labprāt dalāmies ar šo informāciju audžuģimenē,” skaidro Kļaviņa. Ko darīt, ja kāds vēlas uz laiku kļūt par suņuka aizbildni? Kinoloģe stāsta, ka tiem, kuri vēlas piedāvāt mājas topošajiem servisa suņiem, šogad tiks rīkoti vairāki informatīvi semināri. Viens no tādiem būs 27. aprīlī, Starptautiskajā suņu-pavadoņu dienā. Tad interesentiem būs iespēja satikt esošās un bijušās audžuģimenes gan no Latvijas, gan Somijas, kā arī biedrības suņus-pavadoņus ar saviem saimniekiem.

Lauma Abramoviča
MansDraugs.lv redaktore


http://www.delfi.lv/mansdraugs/zveru-dzive/47112009_suns-pavadonis-ka-melnais-pikis-un-citi-miluli-top-par-cilveku-paligiem
© Delfi.lv , © MansDraugs.lv , 2016