Andris, jauns vīrietis, ir redzes invalīds. Viņš jau kopš bērnības sapņo par savu suni. Šis sapnis nu ir beidzot piepildījies! Vasarā viņš iepazinās ar Feju un iesāka kopīgās suņu-pavadoņa apmācības. 2014.gada 23.decembrī abi sekmīgi nolika suņu-pavadoņa eksāmeni. Andrim tā bija lielākā un skaistākā Ziemassvētku dāvana mūžā!

Suns un Es

Jau kopš agras bērnības es izjūtu lielu cieņu un patiku pret cilvēka uzticīgāko draugu Suni. Varbūt, ka iepriekšējā dzīvē pats biju suns un tāpēc ļoti mīlu šos mājdzīvniekus. Bērnībā lielais rotaļlietu suņuku skaits nebūt nemazināja manas vēlmes iegūt dzīvu draugu. Ar puņķiem un asarām esmu lūdzies vecākiem, Ziemassvētku vecītim un Dievam, lai uzdāvina man suni, bet viss velti. Vienīgais mierinājums bija jaukās vasaras, kuras es pavadīju laukos pie vecmāmiņas, kur kā jau lauku sētā bija arī suns.

FejaPatiesībā nedrīkstu pārmest, ka Ziemassvētku vecītis, Dievs nav uzklausījis manas vēlmes, jo labs nāk ar gaidīšanu. Brīnums notika 2014. gada 16. jūlijā. Nevienu reizi vien biju ticies ar kinoloģi Zaigu Kļaviņu un apmainījies ar tālruņu numuriem. Es klusībā cerēju, ka kinoloģe būs pamanījusi kā man priekā deg acis ieraugot suni. Un viņa agrāk vai vēlāk piedāvās man kādu iespēju būt par brīvprātīgo Servisa Suņu biedrībā Teodors. Neticami, bet notika brīnums. Es saņēmu zvanu no Zaigas un mēs norunājām tikties uz garāku sarunu. Kinoloģes piedāvājums man bija kā zibens no skaidrām debesīm. Viņa vaicāja vai es vēlos suni-pavadoni. Šī liktenīgā saruna kļuva par pagrieziena punktu manā dzīvē. 2014. gada 16. jūlijā sākās jauns posms manā dzīvē, jo manā rīcībā nonāca suns pavadonis Feja. Jā, mana ilgi lolotā vēlme tika īstenota ar uzviju. Es ieguvu ne tikai sen gaidīto četrkājaino mīluli, bet arī lielu palīgu. Neapšaubāmi, arī redzes invalīdam ar redzes atlikumu pārvietoties ar sešām kājām ir daudz ērtāk un drošāk. Es vēlos piebilst, ka suns-pavadonis nav smalka tehniska ierīce, kas darbojās pēc kādas gudras programmas. Patiesībā, suns ir tikai viens no zobratiem mehānismā. Viss balstās uz ciešu sadarbību starp suni-pavadoni un tā lietotāju. Arī man ar Feju tas prasīja laiku līdz mēs saradām, pieradām un kļuvām par labu komandu. Pārvietojoties ar suni-pavadoni izpaliek tādi negadījumi kā aizķeršanās vai saskriešanās ar ceļā esošiem šķēršļiem. Citiem vārdiem sakot, Fejas vadībā man pārvietošanās ir kļuvusi par pasaku. Es atceros, cik grūts uzdevums man bija doties ceļā krēslas stundās vai doties Rīgas centra ļaužu pilnajās ielās. Ar suni Feju es esmu gatavs doties līdz pasaules galam un pārvarēt visus ceļā esošos šķēršļus. Jā, divatā jebkura distance ir daudz ātrāk un vieglāk veicama. Es nesen pamanīju, ka mēs ar suni esam tik labi sastrādājušies, ka starp mums strādā domu telepātija. Pēdējā laikā bieži ir bijis tā, ka es vēl domās prātoju, kā iesim šoreiz, bet Feja nolasījusi manas domas veic pareizo gājienu. Piemēram, pagriezusies pa labi vai kreisi. Tā ir bijis tik bieži, ka tas ir izskaidrojams tikai kā domu telepātija nevis nejaušība vai sagadīšanās.

Skumji, ka valsts līdz šim nav piešķīrusi finansu līdzekļus suņu-pavadoņu iegādei. Bet ir ļoti patīkami, ka par spīti valsts bezdarbībai, ir cilvēki, misionāri, kas dara visu iespējamo lai Latvijā būtu vairāk tādu laimīgo kā es. Servisa Suņu biedrība Teodors vāc ziedojumus, lai iegādātos, apmācītu suņus-pavadoņus un tad nodotu redzes invalīdiem. Protams, es esmu ļoti pateicīgs visiem ziedotājiem, jo bez naudas līdzekļiem nebūtu ienākusi brīnuma nokrāsa arī manā ikdienā.

Marts, 2015


Saistītie raksti: