2016-07-24-liepajaAgrāk no suņiem baidījos. Kad kinoloģe Zaiga Kļaviņa atveda Servisa suņu biedrības seju Teodoru uz jauniešu nometni “Tilts uz veiksmi”, es no suņa turējos pēc iespējas tālāk, jo nekādi nevarēju saprast, kā tāds lielgabarīta zvērs kādam var palīdzēt.

Bailes no suņiem pārvarēju, regulāri satiekot Teodoru kopā ar viņa saimnieku Alekseju dažādos pasākumos. Sapratu atšķirību starp apmācītu un parastu suni. Sāku domāt par to, ka arī man nākotnē varētu būt suns- pavadonis.

Tagad mani ikdienā pavada gaiši brūna suņu meitene Rīga. To, ka manu suni sauc Rīga, uzzināju apmēram mēnesi pirms viņu satiku. Sākumā bažījos, vai suns nelēks gaisā ik reizi, izdzirdot savu vārdu ziņās, tomēr bažas izrādījās veltas.

Darbā Rīga ir ļoti rātna un čakla, bet, tikusi brīvsolī, skrien ātrāk par vēju. Sunītei patīk ceļot, ko šogad darījām vairāk nekā parasti – piedalījāmies Servisa suņu biedrības TEODORS un Latvijas Neredzīgo bibliotēkas rīkotajā projektā servisa suņu turētājiem dažādās Latvijas pilsētās.

Arī ikdienā esam nepārtrauktā kustībā. Mūs bieži var sastapt Rīgas ielās, jo ikdienā darbojos 2 nevalstiskās organizācijās- vadu pirms pusotra gada tapušo Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo biedrību “Redzi mani”, darbojos Latvijas Neredzīgo biedrības Rīgas pilsētas organizācijā, apmeklēju dažādus kultūras pasākumus, kā arī dodos citās ikdienas gaitās.

Rīga manā dzīvē ir ienesusi kustību vieglumu. Varu būt droša, ka sunīte apvedīs mani apkārt visdažādākajiem šķēršļiem, un kopīgiem spēkiem mēs nokļūsim visur, kur būšu iecerējusi.

Līga Ķikute, 2016.gada augustā

2016-07-27-riga