Iepazīstieties – ELFA !
Dzimusi: 2014.gada 14.jūnijā
Šķirne: labradors retrīvers
Krāsa: dzeltena

Elfa savu bērnību pavadīja audžuģimenē Latvijā.

Audžumāsa Emīlija vēl atceras, ka Elfa ienāca viņu ģimenē kā mazs bumbulītis. Kucēns bijis tik maziņš, ka varēja izlīst zem taksenes Doras vēdera. Kad Elfa atstāja audžuģimeni, tad bija otrādi, Dora varēja izlīst zem Elfas vēdera! Kinoloģe Zaiga saredzēja Elfā visas labās īpašības, kas ir vajadzīgas, labam sunim- asistentam un sāka viņu trenēt šim uzdevumam. Šodien Elfa dzīvo kopā ar Baibu, enerģisku jaunu sievieti ratiņkrēslā, un ir pirmais reģistrētais suns- asistents Latvijā.

Elfa 2018.gada rudenī

Elfa 2018.gada rudenī

Baibas stāsts par savu Elfu

Elfa – suns, draudzene un sabiedrotā, asistente, skolotāja

Tagad savu ikdienu bez viņas nevaru iedomāties. Viņa ir mana draudzene un sabiedrotā. Viņa ir mana asistente. Un – viņa ir arī mana skolotāja. Viņa ir suns.

Jau gandrīz pirms diviem gadiem sākām dzīvot kopā. Apmēram pirms 7 gadiem pirmo reizi pieteicos servisa sunim, kad ieraudzīju informāciju par Servisa suņu biedrību TEODORS Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” mājaslapā. Tad nolēmu, ka man tas būs par grūtu, jo tajā laikā daudz ceļoju toreizējā darba ietvaros. Tad pēc apmēram diviem gadiem uz manu e-pasta vēstuli atkārtoti atbildēja kinoloģe Zaiga. Viņa jautāja, vai es vēl vēlos suni- asistentu. Un es viņai atkal uzdevu savus neskaitāmos jautājumus par servisa suņa aprūpi. Zaiga izdarīja ļoti gudri. Tā vietā, lai man rakstītu e-pastu ar visām atbildēm, viņa atbrauca ciemos kopā ar toreiz vēl topošo suni-pavadoni Dīvu. Man suņi vienmēr ir patikuši. Un, ieraugot Dīvu, nolēmu, ka pieteikšos, ka man ir nepieciešams un ka vēlos suni-asistentu.

Jau apmācības procesā ar Elfiņu ļoti iedraudzējāmies. Man liekas pārsteidzoši, kā suns un cilvēks var tik ļoti iemīlēt viens otru. Tā bija ļoti priecīga diena, kad mēs ar Elfiņu varējām sākt dzīvot kopā. Bet tas nozīmēja arī rūpes par viņu un regulāras pastaigas. Nekad agrāk to pati nebiju darījusi. Ļoti palīdzēja Zaigas klātbūtne pirmajās reizēs, tas arī mazināja satraukumu. Protams, bija jāmaina mans dzīves ritms, kas pirmajās nedēļās nebija viegli, jo nu bija jārēķinās arī ar viņu, ne tikai ar sevi. Bet Elfas klātbūtne ir šo izmaiņu vērta. Vienā labradoru meitenē esmu ieguvusi tik daudz!

Elfa – draudzene un sabiedrotā

Viņa tiešām mani mīl. To es redzu pēc viņas uzvedības, piespiešanās man klāt, smaida, miera un rotaļām. Ne velti saka, ka “suns ir cilvēka labākais draugs”. Tā kā mēs ar viņu esam kopā 24/7, viņa ir redzējusi mani priecīgu, nogurušu, bēdīgu un pat izmisušu, kad gribas tikai raudāt. Un pēc viņas uzvedības redzu, ka es viņai esmu laba tik un tā. Viņai ir interesants veids, kā mani novērst no skumjām. Kad viņa redz, ka es esmu skumja vai raudu, viņa uzreiz grib spēlēties un mani samīļot pa savam (uzlecot man uz kājām, skatoties acīs, luncinot asti un nolaizot seju). Un kāda tad vairs skumšana, kad Elfiņa ir atgādinājusi par sevi un savu beznosacījuma mīlestību?
Viņa, kā jau īsts draugs, neļauj man arī pārstrādāties. Kad pārāk ilgi (viņasprāt) strādāju pie datora, viņa nāk pie manis un pieprasa uzmanību.

(Arī, rakstot šo teikumu, jau varu dzirdēt kādu tuvojamies)

Viņa ir arī īsta sabiedrotā – vienmēr blakus pat tad, kad viņai ir brīvais laiks un viņa ir bez pavadas. Viņa vienmēr skatās, lai neaizietu tālāk par 200 – 300 m. Protams, arī mums gadās savi strīdi un, kā es tās saucu, cīņas par varu. Piemēram, kad Elfiņa, kā jau labradors, vēlas ēst kādus atkritumus, es viņai to neļauju, un viņa pārbauda mani, vai es tiešām neļauju. Un kā īstu sabiedroto es viņu ņemu līdzi it visur – augstskolā, kino, operā, teātrī, skaistuma salonā, lidmašīnā (jā, esam kopā bijušas arī Itālijā, Šveicē un Norvēģijā), veikalā, baznīcā, restorānā, nometnē u.c. sabiedriskās vietās. Tagad jau ļoti daudzas vietas, kur esam bijušas, ir pieradušas, ka līdzi būs suns asistents, bet sākumā bija arī gadījumi, kad bija jāpaskaidro, ka servisa suņi var iet līdzi savam saimniekam it visur, izņemot operācijas zāli un restorāna virtuvi. Piemēram, atceros vienu gadījumu, kad gājām uz vienu restorānu un man viesmīlis jautāja, vai es viņu varot atstāt ārā, uz ko es viņam atbildēju, ka nevaru gan, un paskaidroju visu saskaņā ar likumdošanu. Jāsaka, ka attiecībā uz Elfiņu man ir izveidojies arī aizsarginstinkts, un, ja viņai kāds dara pāri, tad esmu gatava viņu aizstāvēt ar visu, kas man ir. Reiz pat aizgājām līdz policijai, jo vienas sievietes sunīši regulāri uzbruka Elfai un rēja viņai virsū, jo tie netika vesti saitītē, bet servisa suni nedrīkst tā traumēt, jo tas bojā viņu apmācību. Tā kā viņa ir mana draudzene un sabiedrotā, uzskatu, ka man ir arī par viņu kārtīgi jārūpējas, un tas ietver sevī arī aizstāvību pret negatīvu ietekmi.

Elfa – asistente

Tikai pēc tam, kad Elfa ir draudzene, viņa ir asistente. Kā es nereti saku: “Viņa nav mana verdzene.” Un tieši tā es arī domāju, jo viņa man palīdz un tas viņai sagādā prieku tieši tāpēc, ka mēs viena otru esam tik ļoti iemīļojušas. Viņa man ikdienā visvairāk palīdz ar lietu atnešanu un pacelšanu. Pirms Elfiņa ienāca manā dzīvē, man tas bija jādara pašai, un nereti tas beidzās ar izkrišanu no ratiem, jo bija jāliecas ļoti zemu pakaļ lietām. Jāsaka, ka, tā kā es dzīvoju viena un vēl nevaru tikt pati atpakaļ ratos, ja no tiem izkrītu, tas nav ērti. Un vēl Elfa man palīdz no rītiem piecelties no gultas, noģērbties (sevišķi mīļa nodarbošanās viņai ir palīdzēt man novilkt drēbes – jaku, mēteli, cimdus, bikses, zeķubikses un zeķes), viņa var palīdzēt ieslēgt/izslēgt gaismu un attaisīt durvis, un palīdzēt vadīt manuālo riteņkrēslu. Ar mūsu zeķu novilkšanas procesu atceros smieklīgu gadījumu. Kad aizbraucām kopā pirmo reizi uz rehabilitācijas centru, pirmajā nodarbībā fizioterapeits teica, ka man esot cauras zeķes. Kad aizgāju uz istabiņu un apskatījos, izrādījās – man visās zeķēs ir mazi caurumiņi. Sapratu – tas bija no tā, ka vēl trenējāmies vilkšanā un Elfucim bieži sanāca iekosties zeķēs ar zobiņiem un izkost caurumiņus. Tā mūsu trenerei bija jāved man jauni zeķu pāri.

Baiba un Elfa, foto: Timurs Subhankulovs, LA 10.3.2017

Baiba un Elfa, foto: Timurs Subhankulovs, LA 10.3.2017

Elfa – skolotāja

Kā Elfa var būt skolotāja? Manā gadījumā viņa tāda ir vistiešākajā nozīmē. Ar Elfiņas parādīšanos man bija jāiemācās pieņemt palīdzību. Līdz tam biju iemācījusies visu darīt pati un ar to lepojos. Ilgi biju dzīvojusi melos, ka neatkarības līmenis nosaka manu vērtību. Tieši tas bija par iemeslu, kāpēc sākumā bija grūti pat pieņemt palīdzību no Elfas. Bet, redzot, kādu prieku palīdzēšana viņai sagādā, es nevarēju un nevaru viņai to liegt. Un līdz ar to arī es pati kļūstu veselīgāka un daudz mazāk nogurusi, jo vairs par visām varītēm necenšos visu izdarīt pati. Patiesībā šajā ziņā Elfa ir īsta Dieva dāvana, jo līdz ar to, ka esmu iemācījusies pieņemt palīdzību no viņas, man to ir daudz vieglāk pieņemt arī no maniem draugiem un citiem cilvēkiem, un tas ir uzlabojis daudzas manas attiecības.

Arī šāda Elfa var būt – izpriecu skrējiens mežā, 2018.gada rudenī

Arī šāda Elfa var būt – izpriecu skrējiens mežā, 2018.gada rudenī

Tas, ko es esmu sapratusi, – šie jau gandrīz divi gadi ar Elfu ir bijuši vieni no vislabākajiem gadiem manā dzīvē, un esmu neizsakāmi pateicīga, ka man viņa ir, jo esmu gan saņēmusi tik daudz, gan man ir bijusi iespēja rūpēties ikdienā par kādu. Tā ir vēl viena lieta, ko Elfa man ir iemācījusi – rūpēties ikdienā arī par viņu un ņemt vērā viņas vajadzības. Piemēram, kad kaut kur dodamies – vai viņa ir paēdusi, vai viņai ir bijusi pastaiga, vai viņa ir vesela, vai nav pārāk nogurusi. Jāsaka, ka īpaši daudz rūpēties es iemācījos 2017./2018. gada ziemā, kad Elfiņai bija slikti no uz ielām kaisītā sāls un ķīmijas. Ņemot vērā, ka mums nācās staigāt daudz pa Rīgas ielām un vēl nebiju iemācījusies tik rūpīgi nomazgāt pēc pastaigas kājiņas, un viņai ļoti patīk sniegs, tajā vārtīties un reizēm to ēst, viņa bija salaizījusies to maisījumu un daudz vēma. Tad visvairāk iemācījos satīrīt aiz viņas un sapratu, cik ļoti viņa man rūp. Tā mēs rūpējamies viena par otru. Un tagad arī – ja es naktī sakustos un viņai tas liekas aizdomīgi, viņa nāk pārbaudīt, vai man viss ir kārtībā. Un satikt naktī divas brūnas acis, kas tā vien gaida, kad varēs kaut kā palīdzēt, ir tik mierinoši jebkurā situācijā, bet sevišķi mirkļos, kad jūtos vientuļa. Tādēļ es teiktu, ka mūsu attiecības ir abpusēja došana un ņemšana un tas ir tā vērts par visiem 100 %.

Baiba un Elfa uz plosta 2017.gada vasarā

Baiba un Elfa uz plosta 2017.gada vasarā

Un tā es par viņu varētu rakstīt un rakstīt, bet kaut kur ir arī jāapstājas. Galu galā Elfucītis jau krāc. Jā, tas viņu ļoti raksturo – saldi šņākuļojoša krākšana. Viņa to dara pat tad, kad es lasu lekcijas augstskolā, prezentēju kaut ko savās doktorantūras studijās u.c. vietās, jo viņa izmanto katru brīvo brīdi lietderīgi – lai atpūstos.

Pievienotā bilde noteikti vislabāk raksturo mūsu kopā dzīvošanu ar Elfiņu – mums patīk gan mierīga kopā būšana, gan piedzīvojumi.

Baiba Baikovska, 2019.gada pavasarī

Vairāk par Elfu un Baibu var lasīt: