Mani sauc Aleksejs, esmu neredzīgs. Gribu padalīties ar jums savos vakardienas piedzīvojumos kopā ar savu suni-pavadoni Serēnu.

Stāsts sākas ar kādu jauku notikumu, kad biju Rīgas centrā, lai palīdzētu citam neredzīgam cilvēkam apgūt orientēšanās prasmes ar Balto spieķi, ar ko neredzīgi cilvēki ikdienā pārvietojas. Kādā brīdī apstājāmies, lai pārrunātu nepieciešamo virzienu. Mums apkārt bija vairāki cilvēki, kas ik pa laikam piedāvāja savu palīdzību. Es laipni atteicos un paskaidroju, ka šobrīd mācu orientēšanos. Pēc kāda laika pie mums pienāca apmēram 5 gadu vecs bērns un savā smalkajā balstiņā arī uzdeva jautājumu: “Vai jums palīdzēt?”

Tas bija tik apbrīnojami, ka arī tik mazs bērns piedāvā savu palīdzību neredzīgam cilvēkam. Domāju, ka liela nozīme ir vecāku audzināšanai. Un šim bērnam ir ļoti labi vecāki. Paldies viņiem!

Pēc treniņa, ap 19:40, kopā ar savu suni-pavadoni Serēnu devāmies uz pieturu, lai brauktu mājās uz Juglu. Taču mēs nokavējām savu 1. tramvaju, tāpēc vajadzēja gaidīt nākamo. Diena bija ļoti karsta un Serēna bija ļoti nogurusi. Kamēr gaidījām tramvaju, noņēmu Serēnai iemauktus, lai viņa var atpūsties.

Netālu kaut kas bija noticis, jo dzirdēju policijas klātbūtni. Neskatoties uz to, ka policisti bija aizņemti savā darbā, viens no viņiem pienāca pie manis un jautāja kādu transportu es gaidu. Tajā brīdī pieturā pienāca tramvajs un es policistam teicu, ka man ir vajadzīgs 1. tramvajs. Policists paskaidroja, ka pienākušais ir 11. tramvajs. Brīdi parunājuši par Serēnu un viņas lomu manā dzīvē, policists atgriezās pie sava darba, iepriekš apsolot: kamēr policija strādās notikuma vietā, viņi pasekos līdzi pienākušajiem tramvajiem un pabrīdinās par 1. tramvaju.

Tā arī notika. Policists savlaicīgi mani informēja par tramvaja tuvošanos un piedāvāja savu palīdzību aizvest mani līdz durvīm. Tā kā Serēna joprojām atpūtās bez iemauktiem (tas nozīmē, ka nepildīja savus pienākumus), tad es piekritu viņa palīdzībai.

Tā nu tas ir. Suns-pavadonis var man palīdzēt pārvietoties un aizvest līdz tramvaja durvīm, taču viņš nevar nosaukt tramvaja numuru. Tāpēc gribu pateikt īpašu paldies policistam, kurš nepalika vienaldzīgs un palīdzēja man, lai karstumā nogurušajai Serēnai būtu iespēja uz brīdi “nestrādāt”.

P.S. Pievienotajā video varat redzēt, kā no rīta mēs ar Serēnu pastaigājamies.

Rīgā, 2024.gada maijā