Neskatoties uz valstī esošo epidemioloģisko stāvokli, arī šogad – 28. aprīlī – tiks atzīmēta Starptautiskā suņu-pavadoņu diena. Tai vairāk gan būs attālinātu svētku sajūta ar video, audio un rakstu darbiem, piem., kā šis raksts, nekā klātienes pasākums ar suņu-pavadoņu pulcēšanos.
Varam droši sacīt, ka suņu-pavadoņu kustība starptautiskā līmenī aizsākās pagājušā gadsimta 30-tajos gados ar amerikānietes Dorotijas Harisonas Justas pirmo nodibināto suņu-pavadoņu skolu. Toties Latvijā šī kustība profesionālā līmenī pastāv vien astoņus gadus, kad 2013. gadā tika dibināta Servisa suņu biedrība TEODORS. Biedrības galvenais mērķis ir sniegt redzes invalīdiem iespēju būt mobiliem un drošiem ikdienas gaitās, izmantojot suņus-pavadoņus. Papildus tam biedrība strādā pie tā, lai tās apmācītie suņi justos labi, būtu veselīgi un drošībā arī pēc savu darba gaitu noslēgšanas, jo starptautiskā līmenī ir pieņemts, ka suņu-pavadoņu skola uzņemas atbildību par saviem sagatavotiem suņiem visu viņu mūžu, kā arī nepārtraukti uztur praktiskās iemaņas cilvēka un suņa sadarbībā. Šoreiz runa būs tieši par servisa suni, kurš izpildījis savu misiju kam tika gatavots, un tagad bauda atpūtu jeb “pensionāra” dzīves labumus.

Beāte ar suni-pavadoni piedalās sacensībās, Rīgā 2013.g.oktobrī

Beāte ar suni-pavadoni piedalās sacensībās, Rīgā 2013.g.oktobrī


Šis stāsts sākās 2012. gada janvārī, kad Beāte Bringule projekta “Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā” ietvaros, lietošanā saņēma biedrības “Saules suns” sagatavotu suni-pavadoni Zani. Projektu realizēja Labklājības ministrija ar ES struktūrfondu atbalstu, kā rezultātā tika sagatavoti un nodoti lietošanā trīs suņi-pavadoņi. Manā rīcībā nav informācija par diviem pārējiem suņu īpašniekiem, taču Beātei ar “sagatavoto” suni negāja viegli, jo Zane, pēc Beātes novērojumiem, nebija līdz galam apmācīta: viņa neprata uzvesties telpās, grauza kurpes, rāva ēdienu Beātei no rokas, gulēja gultā, skaļi rēja, pārvietojās ātri, raujot pavadu, asi reaģēja dažādās situācijās, kas nav pieļaujams šādam sunim. Turklāt ar laiku noskaidrojās, ka Zanei ir gaļas olbaltumvielu nepanesība, kas, nepareizas barības dēļ, varēja izrādīties liktenīga.
Neskatoties uz to, ka biedrība, kas bija sagatavojusi Zani, nesniedza pienācīgu atbalstu, Beāte nedomāja padoties un 2013. gadā sazinājās ar jaundibinātās Servisa suņu biedrības TEODORS kinoloģi Zaigu Kļaviņu ar lūgumu palīdzēt Zanei kļūt par pilnvērtīgu suni-pavadoni. Tā kā Zane bija projekta ietvaros biedrības “Saules suns” sagatavotais pavadonis, tad Zaiga tika noalgota izlabot iepriekšējā kinologa pieļautās apmācības kļūdas. Ceļš nebija viegls, tomēr Beāte kopā ar Zaigu to paveica un deviņus gadus Zane ar Beāti pavadīja laiku kopā gan atpūtā, gan darbā.
Beidzoties projektam, Beāte saņēma no biedrības “Saules suns” Zani dāvinājumā. Lai arī turpmāk saņemtu visus servisa sunim nepieciešamos profesionālos pakalpojumus un atbalstu, viņa iestājās Servisa suņu biedrībā TEODORS, kas to spēja nodrošināt.
Kopīgais treniņš stacijā 2016.gada jūnijā

Kopīgais treniņš stacijā 2016.gada jūnijā

Beāte ir ļoti aktīva un nekad nesēž uz vietas. Tāpēc labprāt kopā ar Zani iesaistījās biedrības TEODORS aktivitātēs: nometnēs, publiskajos pasākumos, semināros. 2013. gadā biedrība pirmo reizi rīkoja Starptautiskās suņu-pavadoņu sacensības Rīgā, kurās sacentās divas komandas no Latvijas, Lietuvas un Somijas. Viena no komandām bija Beāte ar Zani, kas sešu komandu konkurencē ierindojās ceturtajā vietā. Tas bija liels sasniegums īsā laikā no problemātiska suņa kļūt par sacensību dalībnieci un uzrādīt tik labu rezultātu.
Vēlāk abas piedalījās visos biedrības rīkotajos praktiskajos semināros Rīgā, Cēsīs, Daugavpilī un Liepājā. Nenogurstoši stāstīja cilvēkiem par suņa-pavadoņa misiju un viņu darbu. Zane bija suns-pavadonis, kurš pavadīja savu saimnieci ik uz soļa. Beāte reti izmantoja asistentu, bet, ja izmantoja, tad suns vienalga bija līdzi. Turklāt izrādījās, ka Zane var būt arī laba savedēja. Pateicoties viņai, Beāte atrada savu mīlestību un jau ceturto gadu ir kopā ar Andri, kurš ikdienā arī pārvietojas ar suni-pavadoni, vārdā Feja.
2018. gadā biedrība organizēja suņu-pavadoņu treniņnometni Smiltenē, kur notika ne tikai praktisko iemaņu pārbaude un korekcija, bet arī ikgadējā atestācija, ko pieņēma starptautiski atzīts darba suņu spēju novērtēšanas tiesnesis Alans Aula no Somijas. Kad bija pienācis laiks maršrutā doties Beātei ar Zani, notika negaidītais. Suns atteicās iet. Viņa ne tikai ignorēja komandas, bet arī atteicās doties uz priekšu. Tas satrieca Beāti, jo bija skaidrs, ka drīz pienāks nenovēršamais brīdis, kad Zanei būs jāpārtrauc savas darba gaitas. To varēja lasīt arī Zanes nosirmojušajā purniņā, kad viņas atgriezās nometnē tā arī neuzsākušas pārbaudījumu.
Zane turpināja pildīt savu misiju, taču uz atvieglotiem noteikumiem. Pagāja vēl divi gadi līdz Beāte pieņēma patiesību: Zanei jāmeklē labas mājas vecumdienām. Tas nebija viegls lēmums, jo abas šajos deviņos gados bija saaugušas kopā. “Lai arī nav viegli, es tomēr saprotu, ka Zanes aiziešana uz audžuģimeni bija nepieciešama viņas veselības un emocionālu apsvērumu dēļ. Fakts, ka Zane vairs nedrīkst un nevar strādāt, lai vai cik ļoti to viņai gribētos, kļuva par emocionālu slogu mums abām,” stāsta Beāte. “Kad gatavojos atstāt dzīvokli, lai kaut kur dotos, Zanīte visādos veidos, sākot ar neatlaidīgu sekošanu man pa pēdām līdz sirdi plosošai pīkstēšanai, centās panākt, lai paņemu viņu līdzi. Tas viss bija par grūtu gan man, gan viņai.” Tā kā Zanei ir veselības problēmas, tad pastāvīgi jādzer zāles un jāatrodas ārsta uzraudzībā. Turklāt viņa vairs nevar uzkāpt vairāk par trim pakāpieniem. To visu vajadzēja ņemt vērā, meklējot atbilstošu audžuģimeni. “Biju pieradusi katru dienu pati rūpēties par Zani – vest pastaigās, barot, tīrīt ausis un ķemmēt, un, pāri visam, regulāri samīļot, jo arī šī darbība pieder pie rūpēšanās par suni,” piebilst Beāte.
Sirmā Zane, nu ir pienācis laiks pelnītai atpūtai, 2021.gada martā

Sirmā Zane, nu ir pienācis laiks pelnītai atpūtai, 2021.gada martā

Tagad Zane ir pirmais suns-pavadonis, kurš no biedrības TEODORS paspārnē esošajiem suņiem ir devies pensijā. Viņa atradusi mīlošas mājas un sirdi pie Katrīnas Bērziņas Cēsu novadā. Zanes vecumdienas gaišas dara ne tikai Katrīna un viņas mamma Inese, bet arī suņupuika Hugo, runcis Rūdis un vesels lērums aitu un vistu. “Katru rītu Zane caur nožogojumu pārskaita aitas, bet vistas vēro caur durvju spraugu. Savukārt Hugo ar lielu neizpratni vēro Zani, kad viņa ar purnu krustu šķērsu uzar piesnigušo pagalmu,” telefonsarunā stāsta Inese. “Esmu ļoti pateicīga par iespēju vadīt dienas kopā ar Zani. Es redzu viņas brīvības garšu un tas dara manu sirdi dzīvības pilnu.”
Beāte ir priecīga par Zanes audžuģimeni, tāpēc viņas sirds ir mierīga. “Labi, ka ir šāda iespēja: rast labas mājas darbu pabeigušiem suņiem,” pārliecināta Beāte. “Par to saku lielu paldies Guntai Bitei, kura palīdzēja sameklēt Zanei pašu labāko audžuģimeni, kādu var iedomāties. Telefoniski es sazinos ar šo ģimeni un 22. martā – savā dzimšanas dienā – Zanīte saņems dāvanu no manis, protams, man nebraucot pie viņas, lai nesatrauktu, bet gan dāvanu nododot audžuģimenei.” Lai arī ar prātu Beāte saprot, ka Zane pie viņas vairs neatgriezīsies, ik rītu viņas zemapziņa gaida, kad “viens mīļš, mitrs purniņš nāks modināt uz rīta pastaigu”. Diemžēl pastaigas ar Balto spieķi Beātei nespēj dot tādu pacēlumu kādu saņēma dodoties pastaigā ar suni. “Ar nepacietību gaidu savas jaunās četrkājainās acis. Tikai jauns, žiperīgs suns-pavadonis spēs aizpildīt to tukšumu, kas palicis pēc Zanes aiziešanas,” savās emocijās dalās Beāte.
Paldies Zanīt par tavu uzticīgo, nenogurstošo darbu un lielo mīlestību! 2021.gada martā

“Paldies Zanīt par tavu uzticīgo, nenogurstošo darbu un lielo mīlestību!”, 2021.gada martā

Šobrīd Latvijas Neredzīgo biedrība izsludinājusi publiskā iepirkuma konkursu “Suņu pavadoņu piegāde un apmācība”. Tā noslēgumā pieci cilvēki ar redzes traucējumiem lietošanā saņems suņus-pavadoņus. Viena no viņiem būs arī Beāte, tāpēc gaidīšana ir īpaši nepacietīga. Tomēr, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, Beāte cer, ka šoreiz saņems tiešām profesionāli apmācītu suni, ar kuru varēs doties ikdienas gaitās un nodibināt tikpat ciešu saikni, kāda tā bija ar Zani. “Esmu priecīga, ka beidzot šādi suņi nāks no valsts līdzekļiem. Galu galā, ja mēs ne tikai maksājam nodokļus, bet arī sedzam medicīniskos izdevumus, tad valsts mums var atļauties uzdāvināt iespēju būt brīvākiem no cilvēkveidīgo pavadoņu važām,” skarbi savu viedokli pauž Beāte. “Tas ir tikai normāli, ka valsts šādi atbalsta redzes invalīdus, sevišķi tos, kuri mācās vai strādā. Tomēr nekad nav par vēlu attapties. Tāpēc saku lielu paldies par tik apsveicamu soli pareizā virzienā un novēlu, lai izdodas un lai tas kļūst par labu tradīciju.” Savukārt citiem redzes invalīdiem Beāte novēl “būt drosmīgākiem un spert soli pretī neatkarībai, ko dod suns-pavadonis – no pilnīgi neredzīga par redzīgu neredzīgo! 2021.gada martā”.

Gunta Bite
Servisa suņu biedrības TEODORS goda biedre

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *