Neskatoties uz valstī esošo epidemioloģisko stāvokli, arī šogad – 28. aprīlī – tiks atzīmēta Starptautiskā suņu-pavadoņu diena. Tai vairāk gan būs attālinātu svētku sajūta ar video, audio un rakstu darbiem, piem., kā šis raksts, nekā klātienes pasākums ar suņu-pavadoņu pulcēšanos.
Varam droši sacīt, ka suņu-pavadoņu kustība starptautiskā līmenī aizsākās pagājušā gadsimta 30-tajos gados ar amerikānietes Dorotijas Harisonas Justas pirmo nodibināto suņu-pavadoņu skolu. Toties Latvijā šī kustība profesionālā līmenī pastāv vien astoņus gadus, kad 2013. gadā tika dibināta Servisa suņu biedrība TEODORS. Biedrības galvenais mērķis ir sniegt redzes invalīdiem iespēju būt mobiliem un drošiem ikdienas gaitās, izmantojot suņus-pavadoņus. Papildus tam biedrība strādā pie tā, lai tās apmācītie suņi justos labi, būtu veselīgi un drošībā arī pēc savu darba gaitu noslēgšanas, jo starptautiskā līmenī ir pieņemts, ka suņu-pavadoņu skola uzņemas atbildību par saviem sagatavotiem suņiem visu viņu mūžu, kā arī nepārtraukti uztur praktiskās iemaņas cilvēka un suņa sadarbībā. Šoreiz runa būs tieši par servisa suni, kurš izpildījis savu misiju kam tika gatavots, un tagad bauda atpūtu jeb “pensionāra” dzīves labumus.

Beāte ar suni-pavadoni piedalās sacensībās, Rīgā 2013.g.oktobrī
Šis stāsts sākās 2012. gada janvārī, kad Beāte Bringule projekta “Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā” ietvaros, lietošanā saņēma biedrības “Saules suns” sagatavotu suni-pavadoni Zani. Projektu realizēja Labklājības ministrija ar ES struktūrfondu atbalstu, kā rezultātā tika sagatavoti un nodoti lietošanā trīs suņi-pavadoņi. Manā rīcībā nav informācija par diviem pārējiem suņu īpašniekiem, taču Beātei ar “sagatavoto” suni negāja viegli, jo Zane, pēc Beātes novērojumiem, nebija līdz galam apmācīta: viņa neprata uzvesties telpās, grauza kurpes, rāva ēdienu Beātei no rokas, gulēja gultā, skaļi rēja, pārvietojās ātri, raujot pavadu, asi reaģēja dažādās situācijās, kas nav pieļaujams šādam sunim. Turklāt ar laiku noskaidrojās, ka Zanei ir gaļas olbaltumvielu nepanesība, kas, nepareizas barības dēļ, varēja izrādīties liktenīga.
Neskatoties uz to, ka biedrība, kas bija sagatavojusi Zani, nesniedza pienācīgu atbalstu, Beāte nedomāja padoties un 2013. gadā sazinājās ar jaundibinātās Servisa suņu biedrības TEODORS kinoloģi Zaigu Kļaviņu ar lūgumu palīdzēt Zanei kļūt par pilnvērtīgu suni-pavadoni. Tā kā Zane bija projekta ietvaros biedrības “Saules suns” sagatavotais pavadonis, tad Zaiga tika noalgota izlabot iepriekšējā kinologa pieļautās apmācības kļūdas. Ceļš nebija viegls, tomēr Beāte kopā ar Zaigu to paveica un deviņus gadus Zane ar Beāti pavadīja laiku kopā gan atpūtā, gan darbā.
Beidzoties projektam, Beāte saņēma no biedrības “Saules suns” Zani dāvinājumā. Lai arī turpmāk saņemtu visus servisa sunim nepieciešamos profesionālos pakalpojumus un atbalstu, viņa iestājās Servisa suņu biedrībā TEODORS, kas to spēja nodrošināt.

Kopīgais treniņš stacijā 2016.gada jūnijā
Vēlāk abas piedalījās visos biedrības rīkotajos praktiskajos semināros Rīgā, Cēsīs, Daugavpilī un Liepājā. Nenogurstoši stāstīja cilvēkiem par suņa-pavadoņa misiju un viņu darbu. Zane bija suns-pavadonis, kurš pavadīja savu saimnieci ik uz soļa. Beāte reti izmantoja asistentu, bet, ja izmantoja, tad suns vienalga bija līdzi. Turklāt izrādījās, ka Zane var būt arī laba savedēja. Pateicoties viņai, Beāte atrada savu mīlestību un jau ceturto gadu ir kopā ar Andri, kurš ikdienā arī pārvietojas ar suni-pavadoni, vārdā Feja.
2018. gadā biedrība organizēja suņu-pavadoņu treniņnometni Smiltenē, kur notika ne tikai praktisko iemaņu pārbaude un korekcija, bet arī ikgadējā atestācija, ko pieņēma starptautiski atzīts darba suņu spēju novērtēšanas tiesnesis Alans Aula no Somijas. Kad bija pienācis laiks maršrutā doties Beātei ar Zani, notika negaidītais. Suns atteicās iet. Viņa ne tikai ignorēja komandas, bet arī atteicās doties uz priekšu. Tas satrieca Beāti, jo bija skaidrs, ka drīz pienāks nenovēršamais brīdis, kad Zanei būs jāpārtrauc savas darba gaitas. To varēja lasīt arī Zanes nosirmojušajā purniņā, kad viņas atgriezās nometnē tā arī neuzsākušas pārbaudījumu.
Zane turpināja pildīt savu misiju, taču uz atvieglotiem noteikumiem. Pagāja vēl divi gadi līdz Beāte pieņēma patiesību: Zanei jāmeklē labas mājas vecumdienām. Tas nebija viegls lēmums, jo abas šajos deviņos gados bija saaugušas kopā. “Lai arī nav viegli, es tomēr saprotu, ka Zanes aiziešana uz audžuģimeni bija nepieciešama viņas veselības un emocionālu apsvērumu dēļ. Fakts, ka Zane vairs nedrīkst un nevar strādāt, lai vai cik ļoti to viņai gribētos, kļuva par emocionālu slogu mums abām,” stāsta Beāte. “Kad gatavojos atstāt dzīvokli, lai kaut kur dotos, Zanīte visādos veidos, sākot ar neatlaidīgu sekošanu man pa pēdām līdz sirdi plosošai pīkstēšanai, centās panākt, lai paņemu viņu līdzi. Tas viss bija par grūtu gan man, gan viņai.” Tā kā Zanei ir veselības problēmas, tad pastāvīgi jādzer zāles un jāatrodas ārsta uzraudzībā. Turklāt viņa vairs nevar uzkāpt vairāk par trim pakāpieniem. To visu vajadzēja ņemt vērā, meklējot atbilstošu audžuģimeni. “Biju pieradusi katru dienu pati rūpēties par Zani – vest pastaigās, barot, tīrīt ausis un ķemmēt, un, pāri visam, regulāri samīļot, jo arī šī darbība pieder pie rūpēšanās par suni,” piebilst Beāte.

Sirmā Zane, nu ir pienācis laiks pelnītai atpūtai, 2021.gada martā
Beāte ir priecīga par Zanes audžuģimeni, tāpēc viņas sirds ir mierīga. “Labi, ka ir šāda iespēja: rast labas mājas darbu pabeigušiem suņiem,” pārliecināta Beāte. “Par to saku lielu paldies Guntai Bitei, kura palīdzēja sameklēt Zanei pašu labāko audžuģimeni, kādu var iedomāties. Telefoniski es sazinos ar šo ģimeni un 22. martā – savā dzimšanas dienā – Zanīte saņems dāvanu no manis, protams, man nebraucot pie viņas, lai nesatrauktu, bet gan dāvanu nododot audžuģimenei.” Lai arī ar prātu Beāte saprot, ka Zane pie viņas vairs neatgriezīsies, ik rītu viņas zemapziņa gaida, kad “viens mīļš, mitrs purniņš nāks modināt uz rīta pastaigu”. Diemžēl pastaigas ar Balto spieķi Beātei nespēj dot tādu pacēlumu kādu saņēma dodoties pastaigā ar suni. “Ar nepacietību gaidu savas jaunās četrkājainās acis. Tikai jauns, žiperīgs suns-pavadonis spēs aizpildīt to tukšumu, kas palicis pēc Zanes aiziešanas,” savās emocijās dalās Beāte.

“Paldies Zanīt par tavu uzticīgo, nenogurstošo darbu un lielo mīlestību!”, 2021.gada martā
Gunta Bite
Servisa suņu biedrības TEODORS goda biedre