Servisa suņu biedrība TEODORS mājas lapā uzsvērts, ka šīs biedrības mērķis ir: “Veicināt cilvēku ar īpašām vajadzībām pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā ar servisa suņu palīdzību” jeb citiem vārdiem sakot, piedāvāt neredzīgiem cilvēkiem apmācītus suņus-pavadoņus, kas palīdzētu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām padarīt vieglāku ikdienu, pieejamāku vidi, tādējādi paaugstinot neredzīgo cilvēku dzīves kvalitāti.
Latvijas Republikas Satversmē rakstīts, ka ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības uz personas neaizskaramību, nevienam nedrīkst ierobežot brīvību, valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu un pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Bet vai tā patiešām ir? Neredzīgie cilvēki ir zaudējuši acu gaismu, bet ne spēju dzīvot, viņi tāpat kā redzīgie vēlas apmeklēt muzejus, izstādes, koncertus vai operu. Cik toleranti mēs esam pret šādiem cilvēkiem. Nesen Servisa suņu biedrības TEODORS pārstāvji kopā ar viesi no Somijas un neredzīgo Latvijas iedzīvotāju ar suni-pavadoni apmeklēja kādu muzeju Latvijas pilsētā. Vēlāk, vēloties ieturēt pusdienas tuvējā restorānā viņus sagaidīja nepatīkams pārsteigums, neredzīgajam cilvēkam ar suni-pavadoni bija liegts apmeklēt restorānu. Nelīdzēja nekādu apliecību uzrādīšana un starptautisko standartu piesaukšana, attieksme bija rupja un noraidoša. Un šī nav pirmā reize, kad neredzīgo cilvēku ar suni-pavadoni nevēlas redzēt kādā no apkalpojošās sfēras iestādēm.
Man ir bijusi iespēja apmeklēt daudzas Eiropas valstis, arī Ameriku un vērot attieksmi pret neredzīgiem cilvēkiem un suņiem-pavadoņiem. Nekad neesmu redzējusi, ka jebkurā vietā kāds no šiem cilvēkiem tiktu diskriminēts! Gluži pretēji, ar smaidu, sapratni un labestību tiek pavadīts ikviens cilvēks ar īpašām vajadzībām. Nav svarīgi vai tā būtu opera, smalks muzejs vai baseins, nekad neredzēsim un nedzirdēsim jebkādu nosodījumu, nekad šāds cilvēks nebūs neērts sabiedrībai un videi. Nesen Ņujorkā Time Square vēroju sievieti pārvietojamies ar ratiņiem, kuru pavadīja suns-asistents. Viņa vēlējās nofotografēt savu suni ar policistiem, policisti ar sajūsmu samīļoja suni un pacietīgi pozēja fotogrāfei, arī apkārtējie patiesi smaidīja- to es saucu par pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā. Apmeklējot baseinu, reizi nedēļā tiekos ar kādu bērnu grupiņu- visi ar īpašām vajadzībām, bet viens bērniņš neredzīgs un viņu pavada suns-pavadonis. Nekad nevienam pat prātā neienāktu, ka šis suns būtu jāizmet ārpus baseina durvīm, ka tas būtu apdraudējums pārējo veselībai. Suņuks pacietīgi gaida baseina malā, kad viņa saimnieks beigs savas nodarbības, bet apkārtējie to uztver kā pašsaprotamu lietu. Pie sevis domāju, ka mūsu sabiedrībai un institūcijām tomēr vēl ejams garš ceļš. Bet mēs ikviens varam mainīt apkārtējo attieksmi, mēs varam būt toleranti un saprotoši!
Neredzīgs cilvēks vēlas dzīvot tādu pašu dzīvi kā ikviens cits- cilvēkam ir iespēja pieņemt lēmumus, kas tieši ietekmē personīgo dzīvi, darīt visu, ko cilvēks pats ir izvēlējies, un būt ierobežotam tikai tik pat daudz cik ierobežots ir kaimiņš, kuram nav invaliditāte. Tas vienkārši nozīmē, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir iespēja dzīvot tādu pašu dzīvi, kādu pārējā sabiedrība uzskata par pašsaprotamu. Miljoniem cilvēku ar invaliditāti visā pasaulē vērtē šādu brīvību nesalīdzināmi augstāk, nekā dzīvi, par kuru lemj kāds cits, ierobežotas iespējas un nepiepildītas gaidas.

Ligita Damberga, 2015.gada maijā