Šis būs stāsts par Beāti un viņas uzticamo draugu – suni-pavadoni Zani. Beāte ar Zani kopā pavadījušas 8 gadus, tas ir gana ilgs laiks, lai viena otrai spētu uzticēties un draudzība izveidotos daudzu gadu garumā. Cilvēkam astoņi gadi ir vien kāds posms no dzīves, tikmēr sunim, gandrīz visa dzīve. Var vien pabrīnīties, ka tik sievišķīgi trausla un muzikāli ļoti talantīga meitene Beāte izvēlējās savu ikdienu saistīt ar suni- pavadoni. Sākotnēji Beātei, bērnībā iegūtas psiholoģiskas traumas dēļ, bija ļoti bail no suņa, arī Zane nebija ļoti vienkārša. Zane suņa-pavadoņa apmācību apguva biedrībā Saules suns, tomēr kaut kāda iemesla pēc suns nebija pilnībā apmācīts. Zanei atklājās daudzas uzvedības problēmas, kas ikdienā tomēr nebija savienojamas ar suņa-pavadoņa pienākumu veikšanu. Viņa neprata uzvesties telpās, asi reaģēja dažādās situācijās pretēji tam, kad labi apmācītam sunim būtu jābūt mierīgam, sunim bija arī veselības problēmas, par ko iepriekš Beāte nezināja. Nu mēs varam tikai apbrīnot Beātes uzņēmību un pacietību astoņu gadu jeb suņa-pavadoņa mūža garumā. Beāte atradu mūsu treneri Zaigu un lūdza palīdzību, tā sākās viņu kopējais stāsts.

Zane Beātei ir viss, kopīgi dalīta ikdiena, prieki un rūpes, uzticamā suņu meitene nu kļuvusi sirma un daudz lēnāka, laiks doties pelnītā atpūtā. Tik īss ir suņa- pavadoņa darba mūžs gājums caur labestību, draudzību un uzticību.

Par savu sadzīvi Beāte un Zane stāsta…

Seškājainā tandēma atmiņu ceļojums

Aizvadījušas devīto darba jubileju un sagaidot desmito dzīves gadu, mēs ar Zani nolēmām doties kopīgā atmiņu ceļojumā. Lai pienācīgi sagatavotos, jāuzliek kakla siksniņa ar pavadu, jāuzvelk pavadoņa iemaukti, nedrīkst aizmirst arī balto spieķi, un ceļojums var sākties!

Visa pirmsākums bija sapnis par suni-pavadoni, kad man 2010.gada vasarā radās brīnišķīga iespēja kopā ar Latvijas Neredzīgo Biedrības Cēsu Teritoriālās Organizācijas biedriem aizbraukt uz suņu-pavadoņu skolu Tartu. Tur kinologs Matti mums sniedza izsmeļošu informāciju par šādu suņu apmācību, kā arī uzsvēra to, cik liela loma šiem suņiem ir neredzīgu, vājredzīgu cilvēku dzīvē. Sapnim bija lemts piepildīties 2012.gada 8.janvārī, kad pie manis uz pirmo tikšanos atbrauca kinologs ar Zanīti. Ienākot dzīvoklī, suņuks uzreiz sāka šņukurēties pa esošajām telpām.

Suns-pavadonis Zane

Kad jautāju Zanei, vai arī viņa atceras šo dienu, viņa stāsta:

Jā, atceros. Kad mēs iegājām svešajā dzīvoklī, pirmais, ko sajutu, ka dzīvoklī ir vēl viens suns, dzirdēju, kā viņš neapmierināti rūc.

Taču tas netraucēja iepazīties ar šīs mājas saimniekiem. Tajā brīdī mājās bija kāda meitene un viņas māte. Es tūlīt pamanīju, ka abām ir redzes traucējumi, bet sevišķi man iepatikās neredzīgā meitene. Es ļoti gribēju, lai viņa kļūst par manu saimnieci. To izrādīju, ar degunu piebikstot viņai pie rokas un apguļoties pie viņas kājām, pagriezu vēderu uz augšu, lai viņa to varētu pakasīt. Es gan jutu, ka meitenei ir bail no manis, tādēļ es centos būt uzmanīga pret viņu. Mans skolotājs to manīdams, nolēma ka man un meitenei jāuzsāk kopīgas apmācības. Meitenes vārds bija Beāte. Mēs sākām ar pamatpaklausības komandām – blakus, sēdi, guli, stāvi un aport jeb nokrituša priekšmeta pacelšanu un pienešanu. Es visu laiku jutu, ka Beātei stāvot man blakus un mani glaudot, trīc rokas un kājas, saodu arī viņas baiļu sviedru aromātu, taču, neskatoties uz to, es zināju, ka Beāte ir īstā saimniece un citas man nevajag!

Jā, Zanei taisnība! Un kā lai nebaidās? Atveda man lielu suni, kura mugura sniedzās man līdz celim! Bērnībā tieši šāda auguma suns man uzbruka, tāpēc arī biju tik pārbijusies.

Tā kā sunim bija iemācītas komandas krievu valodā, es uzstāju, ka vēlos, lai tās būtu latviski. Zaņuks kopā ar kinologu aizbrauca mācīties komandas latviešu valodā. Cēsīs viņa atgriezās pēc nedēļas 15.janvārī. Atbrauca kā līgava – ar visu pūru, proti, ar aksesuāriem (iemaukti, kakla siksna, pavada, būris, kur sunim gulēt un neliela pārtikas deva). Atceros, es biju šokā – kā es, būdama neredzīga, spēšu parūpēties par suni, to pienācīgi pabarot, izvadāt, apkopt, un to visu jāsāk jau tagad! Ko un kā darīt? Labi, ka mana māte vēl nebija tik vājredzīga, lai nespētu man palīdzēt un, ka viņai bērnībā, dzīvojot Jūrmalā, bija lieli suņi, viņa zināja visu, ko nezināju es. Tajā pašā dienā arī sākās treniņi ar kinologu, lai es iemācītos sadarboties ar suni-pavadoni. Nekad mūžā neaizmirsīšu pašu pirmo treniņu, kad mēs gājām uz vidusskolu, kurā mācījos. Ārā ziema, plosās slapjdraņķis un kājas slīd pa ledus un slapja sniega maisījumu, suns arī raujas kā satrakots zirgs! Atliek tikai pabrīnīties, kā man izdevās sveikai un veselai atgriezties mājās! Arī Zane atceras šo dienu:

Jā, tas patiešām bija mežonīgs piedzīvojums un pārdzīvojums reizē. Tā kā mans treneris bija gara auguma cilvēks, viņš bija mani iemācījis pārvietoties ātrā tempā un ar gariem soļiem.

Nonākot pie maza auguma neredzīga cilvēka sāniem, es vienkārši nepratu iet tik lēni kā gāja Beāte. Sveša vide, citu suņu smaržas, stress – tas viss atstāja uz mani milzīgu iespaidu, ka es nekādi nevarēju savaldīties, visu gribējās zināt un apostīt, tāpēc skrēju, ko ķepas nes!

Beidzoties treniņam, suns tika atstāts pie manis. Mums sākās ilgs nopietnu pārbaudījumu laiks. Zane neprata paziņot par savām dabiskajām vajadzībām, viņa tās vienkārši nokārtoja manā istabā. Tā kā viņai vēl bija pārtikas alerģija, par kuru es nezināju, tad šādi starpgadījumi gadījās ļoti bieži. To redzot, es Zanei mērķtiecīgi sāku mācīt, ka nokārtoties dzīvoklī nedrīkst un uzslavēju viņu, kad vajadzības tika nokārtotas ārā. Arī Zane atceras šo laiku:

Es patiešām biju neizpratnē, kāpēc es nedrīkstu pačurāt vai pakakāt istabā, it sevišķi, ja vēders sāp un ļoti gribas! Vai tad nedrīkst?

Iepriekšējās mājās man neviens neko tādu nemācīja, kur gribēju, tur nokārtojos, tāpēc es lāgā nesapratu, par ko jaunā saimniece uz mani rājas. Pēdīgi es sapratu – viņa grib, lai es nokārtojos tikai ārā un nekur citur. Ja tomēr man nejauši gadījās nokārtoties istabā, es to darīju tā, lai saimniece neredz un nedzird, pēc tam ļoti kaunējos par izdarīto un izvairījos no Beātes, lai slēptu negadījumu.” Tā mēs mocījāmies pusgadu, līdz nomainot veterinārārstu, Zanei tika atklāta gaļas olbaltumvielu nepanesamība. Sāku viņai dot profesionālo sauso barību un visas problēmas tika atrisinātas. Taču tas vēl nav viss. Zane bija arī ļoti viltīga. Šī pusgada laikā viņa pārbaudīja ko drīkst un ko nedrīkst darīt, piemēram, vai drīkst gulēt gultā, vai drīkst no rokas raut ārā to, kas pieder saimniekam, un kā ar neklausīšanu, kurpju graušanu, riešanu un citām blēņām. Zane atceras:

Paliekot bez mana trenera uzraudzības pie svešiem cilvēkiem, jutos nobijusies, taču reizē arī sapratu, ka man tagad ir brīva vaļa visām suniskajām palaidnībām.

Sāku ar gulēšanu gultā. Pirmajā naktī sagaidīju brīdi, kad Beāte aizmiga, un – hop – no savas guļamvietas ielēcu viņas gultā un ērti iekārtojos viņai pie kājām. Tā guļot, pēkšņi jutu, ka viena gara kāja mani nekaunīgi stumj ārā no gultas un saimnieces balss man liek atgriezties atpakaļ manā guļvietā. Nekas cits neatlika, kā neapmierināti noņurdēt un atstāt silto, jauko vietiņu!

Atkal citreiz, izmantojot, ka Beāte neredz, pieskrēju viņai klāt un izrāvu tikko nogriezto gaļas šķēli viņai no rokas. Sākumā domāju, ka viņa nepamanīs, jo mājā bez manis bija vēl viens mazs sunītis vārdā Piča – gan jau ka visu vainu novels uz viņu. Bet, ak vai, nekā! Pieķēra. Atkal rāšanās. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, Beāte kādu laiku man pat nepievērsa nekādu uzmanību, nelīdzēja nedz smilkstēšana, nedz mīļa pieglaušanās vai ķepas došana. Tas bija šausmīgi! Kopš tās dienas apņēmos nekad vairs nezagt. Tā varētu runāt vēl. Bet, saimniec, labāk pastāsti, kā mēs iepazinām Cēsis!

Zane treniņā

Jā, arī šajā jomā mums negāja viegli. Sakrita tā, ka orientēšanos Cēsu vidē man nācās apgūt reizē ar suņa-pavadoņa apmācību. Tas bija satraukuma pilns laiks, jo bieži gadījās apmaldīties ielās, taču neskatoties uz sarežģījumiem, mēs apguvām ceļu uz man nepieciešamajiem galamērķiem. Par šo laiku Zanei saku īpašu paldies, jo, pateicoties viņai, es pārvarēju bailes no ielu šķērsošanas, pazuda kauns no savas invaliditātes, bet pats galvenais, Zane man iemācīja nepieciešamības gadījumā lūgt palīdzību svešiem cilvēkiem. Pārvietojoties kopā ar Zani, esmu novērojusi, ka, ieraugot cilvēku ar suni-pavadoni, sabiedrība ir atsaucīgāka nekā, ja cilvēks iet tikai ar balto spieķi. Jau pašā sākumā Zane pierādīja, ka viņa ir liels palīgs. Ļoti spilgti atceros vienu reizi, kad suņuks mani atveda mājās, lai gan šķita, ka tas nav iespējams. Mēs bijām aizgājušas uz angļu valodas nodarbību LNB Cēsu Teritoriālajā organizācijā. Kamēr mēs tā čakli mācījāmies, tikmēr māte daba tikpat čakli visu apkārtni bija piekaisījusi ar sniegu. Es domāju:

Nu gan ir traki! Kā mēs tiksim mājās?!

Es tā nodomāju, jo vēl neuzticējos sunim tādā mērā, lai tā vienkārši ļautu sevi vest brīdī, kad esmu zaudējusi jebkādas kontroles iespējas – neko neredzu, neko nejūtu, visur tikai sniegs, nav ne trotuāra, ne zāliena, kas sniedz tik vajadzīgo drošības sajūtu. Zane laikam to sajuta un sāka mani vest mājas virzienā. Man nekas cits neatlika kā pateikt komandu „mājas” un cerēt, ka suns mani aizvedīs uz mājām. Tā arī notika. Kopš tā brīža es suņukam uzticos par visiem simts procentiem. Bet arī Zanītei ir ko pastāstīt:

Es, savukārt, ļoti spilgti atceros divus dramatiskus notikumus. Viens atgadījās, kad mēs ar Beāti gājām uz nodarbībām mūzikas skolā. Ejam pa vecpilsētas ielām un pēkšņi vienai mājai jumts sāk tā nejauki krakšķēt. Es aizstājos priekšā saimniecei. Un labi, ka tā, jo tieši tajā brīdī no šī paša jumta nokrita liela lāsteka un sadrupa sīkos ledus gabaliņos mums pie kājām. Beāte mani ļoti paslavēja un iedeva kārumiņu, jo biju izglābusi viņas dzīvību.

Otra reize bija, kad gājām uz kārtējo angļu valodas nodarbību. Mēs bijām apstājušās pie vienas no gājēju pārejām. Saimniece paklausījās, vai nenāk mašīnas. Sapratusi, ka neviena mašīna nebrauc, Beāte deva komandu “pāri”, kas nozīmē, ka man jāšķērso iela. Te pēkšņi es dzirdu motora rūkoņu. Pagriezu galvu un ieraudzīju, ka lielā ātrumā no kreisās puses mums tuvojas mašīna. Es uzreiz sapratu, jāskrien, ko kājas nes, jo briesmas draud! Tas nekas, ka saimniece klupšus krišus jārauj, galvenais, nogādāt viņu drošībā. Kopš tās reizes pirms paklausu Beātes komandai, es paskatos gan pa labi, gan pa kreisi, vai nenāk mašīnas, it sevišķi brīžos, kad viņai laikapstākļu dēļ rodas grūtības konstatēt šādas lietas. Ja rodas apdraudējums, aizstājos priekšā un neļauju iet.

Jā, laikapstākļi, samazinot dzirdamību, bieži vien apgrūtina neredzīga cilvēka pārvietošanos. Tādi ir stiprs vējš, tikko uzsnidzis sniegs, stiprs lietus, pērkona negaiss – tad suns kļūst par acīm un ausīm reizē, jo šādos mirkļos cilvēka orientēšanās spējas ir pielīdzināmas tuvu nullei. Bet, Zanīt, vai atceries, kā tu Carnikavā man neļāvi šķērsot dzelzceļa sliedes, lai gan ceļš bija brīvs un aizlieguma signāls vēl neskanēja?

Kā nu neatcerēšos! Toreiz mums vajadzēja šķērsot sliedes, lai nokļūtu no stacijas uz mājām, kur dzīvo mūsu draugi. Atceros, ka draugi jau bija pārgājuši pāri, bet es tev aizstājos priekšā, jo dzirdēju, ka tuvojas vilciens.

Tu mani mudināji iet, taču es stāvēju kā sastingusi. Tu man uzticējies, par spīti tam, ka draugi tev teica, nāc pāri, nebaidies! Pēc neilga brītiņa arī sāka pīkstēt pārbrauktuves signalizācija, kas neļauj gājējiem šķērsot sliedes, un vilciens jau arī bija tepat. Atceros, tu mani sirsnīgi samīļoji un paslavēji. Aizgāja vilciens un mēs šķērsojām sliedes. Tavi draugi arī mani apbrīnoja un sauca par gudru suni.

Jā, tā bija. Bet tas tikai pierāda to, ka suns-pavadonis ir pats labākais cilvēka sargs un acu raugs. Tā mēs ar Zanīti esam gājušas un redzējušas visu ko. Īpašs piedzīvojums un pārdzīvojums reizē bija pirmā ērģeļu nodarbība. Suns tādu brīnumu kā ērģeles nekad mūžā nebija nedz redzējis, nedz dzirdējis. Pastāsti, Zanīt, kā mums toreiz gāja: “Jā, tas tik bija kaut kas! Aizgājām uz tādu lielu māju, ko saimniece nosauca par baznīcu. Uh, kā tur skanēja, kad saimniece ierunājās. Mēs uzkāpām pa ļoti daudz pakāpieniem līdz nokļuvām telpā, kur atradās ļoti milzīgs skapim līdzīgs brīnums. Cilvēks, kuru saimniece satika, to nosauca par ērģelēm. Pats baisākais mirklis sākās tad, kad saimniece ieslēdza to brīnumu. Tas sāka šņākt – šššššššššš! Un, kas tas? Saspaidot kaut kādas podziņas, brīnums sāka rūkt un pīkstēt! Tur bija tādas skaņas – ūūūūūūūūū, īīīīīīīīī! Un it kā ar to vēl nepietiktu, arī grīda zem manis sāka vibrēt. Tad gan es neizturēju un no bailēm sāku smilkstēt un skraidīt pa telpu, uz kuru bijām atnākušas. Saimnieci un viņas skolotāju tas uztrauca, viņas bija spiestas pārtraukt ērģeļnodarbību. Bet gāja laiks, un es pamazām pieradu, sapratu, ka ērģeļu spēlēšana ir viens no veidiem kā cilvēki iepriecina viens otru. Redzēju arī, ka ērģeles nav briesmonis, kas uzbrūk, bet gan instruments, ar kuru cilvēks rada mūziku, un no tā nav jābaidās. Tā mēs vēl joprojām ejam uz baznīcu spēlēt ērģeles. Līdz baznīcai strādāju es, baznīcā – saimniece. Es tikmēr atpūšos.

Kopā strādājot, mūsu ikdienā ienāca dažādas nestandarta komandas, piemēram, baznīca, ērģeles, skola, klavieres un tamlīdzīgi. Zane to visu apguva apbrīnojami ātri, tā atvieglojot manu ikdienu un reizē kļūstot par četrkājainu mūzikas pazinēju un profesionālu pavadoni, kas prot reaģēt uz komandām, kas nav viņas obligāto komandu sarakstā. Šis Zanes talants mums ir ļāvis pārvietoties arī ārpus Cēsu robežām – esam lidojušas pat ar lidmašīnu uz Somiju, braukušas ar motorlaivu, apmeklējušas koncertus, teātra izrādes un tā tālāk. Redzot, ka Zane ir tik īpašs suns, esam ieviesušas īpašas svētku dienas – Zanes darba jubileja (15.janvāris), vārda diena (19.februāris) un dzimšanas diena (22.marts.). Tādās dienās mēs ar Zanes krusttēvu braucam uz mežu vai ezeru, lai tur viņa varētu izpriecāties un izskrieties pēc sirds patikas. Neiztrūkst arī pikniks svaigā gaisā! Bet, pats galvenais –es saņemu dāvanas, kas domātas Zanei. Pārsvarā tie ir kārumi, kuri viņai garšo un kurus drīkst ēst. Par braukšanu uz mežu Zanei ir īpašs prieks. Lai stāsta pati:

Nu kā lai nepriecājas? Zināt, ka tu varēsi skriet un sajust brīvību šalcam ausīs! Jau iedomājoties par to, gribas luncināt asti un skaļi riet – vau, vau!

Sacensības

Šāda izskriešanās sunim ir ļoti svarīga, jo tad Zane atbrīvojas no saspringuma, ko viņa ieguvusi, strādājot ar mani. Strādājot iemauktos, suns vairs nav tāds kā citi suņi – nekāda ostīšanās vai ziņkārības apmierināšana, tikai uzmanības pilns un saspringts darbs, lai neapdraudētu saimnieces drošību. Bez iemauktiem un pavadas suns var brīvi skriet, komunicēt ar maniem draugiem, īsi sakot, būt vienkārši suns. Taču arī šajā pozīcijā Zane nezaudē uzticību man – draugi paliek draugi, bet saimniece ir galvenā. Atceros, ka mēs ar Zanīti bijām aizgājušas pārgājienā ar draugiem uz mežu. Zane brīvi skrien. Mežā ir izdangāta taciņa. Draugu pulkā esam divi neredzīgie un viens vājredzīgais, kas palīdz neredzīgajiem apiet dubļainās peļķes. Vājredzīgais cilvēks pārved vienu neredzīgo cilvēku, es palieku gaidot, kad apvedīs mani. Suns to redzēdams, pārtrauc brīvi skriet, atnāk pie manis, lai palīdzētu apiet šķērsli. Tas mani ļoti aizkustināja. Sajutu, ka Zanes uzticība sniedzas pāri visam, arī iespējai brīvi paskrieties!

Laikam ritot, Zanīte ir kļuvusi vecāka un sasniegusi to mirkli, kad svarīgāks ir kopā būšanas prieks, ir vēlme strādāt, bet nav spēka, jo veselība neļauj. Tādos brīžos suns ir jāatstāj mājās. Man kļūst skumīgi, jo suns ar savu augumu it kā lūdz piedošanu par to, ka nespēj nākt līdzi. Par to liecina noliegtā galviņa, nolaistā aste un smilkstieni. Zanīt, vai tā ir?

Jā, tā ir. Mani uztrauc, ka saimniece izies ielās viena. Tur taču tik daudz visādu lietu no kā jāuzmanās: dažādi šķēršļi, no kā jāizvairās, mašīnas gan braucošas, gan nevietā noliktas, nemaz nerunājot par grūtībām atrast vajadzīgās ielas vai to šķērsošanu, it sevišķi, jāuzmanās no cilvēkiem, kas mēdz būt neuzmanīgi! Toties dienās, kad esmu spriganāka, mans strādātprieks ir dubultliels un esmu gatava nolasīt visas saimnieces vēlmes jau no domām, lai tikai viņai izpatiktu, lai neatstāj mājās. Es taču esmu pieradusi būt kopā ar savu saimnieci visur un vienmēr – tas ir mans dzīves veids!

Paldies, Zaņuk, Tev par to! Paldies, ka esi manas acis un sargs! Paldies, ka esi uzticīga slimībā un veselībā, laimē un nelaimē, priekos un bēdās! Šajos darba gados Tu esi kļuvusi par manu labāko draugu! Un starp citu, Tu no suņa-pavadoņa esi kļuvusi par suni-savedēju, jo pateicoties Tev, es satiku savu draugu, kuram arī ir suns-pavadonis, tā Tu ieguvi sev četrkājainu draudzeni. Ar savām četrām ķepām Tu atvēri tās durvis, kas man šķita esam slēgtas, un izkrāsoji manu ikdienu, palīdzēji man iegūt ērģelnieka un skolotāja profesiju! Tā varētu runāt vēl un vēl, jo tas, ko Tu esi izdarījusi manā labā, nav vārdos aprakstāms. Tāpēc baudīsim šo mierīgo dzīves periodu un priecāsimies par to kopā! Vai Tu tam piekrīti?

Noteikti. Un, lai Tu tā pa īstam noticētu, es, luncinot asti, situ pret grīdu tev blakus – bum, bum!

Beāte Bringule, 2020.gada janvārī

Piebilde: Suns-pavadonis Zane ir viens no trim suņiem, kurus sagatavoja biedrība “Saules suns” un nodeva neredzīgiem cilvēkiem 2013.gadā ar ES atbalstu caur Labklājības ministrijas izsludināto projektu. Toreiz ministrija izteica cerību, ka no 2015. gada Latvijā valsts varētu apmaksāt un uzturēt 1 suni-pavadoni gadā. Diemžēl tas līdz šim nav noticis. Suns-pavadonis Zane un Beāte ir mūsu biedrības biedri un aktīvi piedalās gandrīz visos pasākumos. Novēlam abām vēl skaisti pavadīt kopīgo laiku.

Velga Zēgnere