Rehabilitācijas darbinieces Anastasijas Pereļotas iespaidi par treniņu nometni Līgatnē 2019.gada 16.–18.augustā

Sen… sen man nav bijušas tik jēgpilnas un vērtīgas dienas. Dienas, kas nav ziedotas darbam vai mājas darbiem, bet dvēselei. Kā dāvana ir bijusi iespēja piedalīties Servisa suņu biedrības TEODORS organizētājās apmācībās servisa suņu turētājiem, kā arī to pavadoņiem – suņiem un… cilvēkiem – radiniekiem, asistentiem.

Apmācības staigāt ar balto spieķi

Šķērsot tiltiņu ar aizsegtām acīm

Rīgas filiāles Rehabilitācijas centra labākie rehabilitētāji atkal apvienojušies, lai darītu brīnumus – dot iespēju neredzīgo un vājredzīgo cilvēku pavadoņiem izjust neredzīgā cilvēka sajūtas. Ne vienmēr patīkamās – bailes, šaubas, neziņu. Izjust tumsu visas tās būtībā. Un saprast, ka mūsu acis, tuvība un empātija – ir kas vairāk, kā vienkārši palīdzība. Caur ikdienas rūpēm mūsu atbalsts ir milzu resurss, motivācija – tā ir drošība, kuru var sniegt neredzīgajam. Atcerieties spēli “auksts, silts, vēl siltāks”? Mēs to spēlējam izmantojot redzi.

Akli uzticēties asistentam

Neredzīgais spēlē ikdienā to pašu spēli. Tikai ar citiem noteikumiem. Nedaudz sarežģītākiem. Bet, tomēr, ar nelielu cerību uz mūsu pretimnākšanu un piedalīšanos šajā ikdienā. Un, liekas, ka mums izdevās atrast kompromisu. Neredzīgie saprata mūs un mēs sapratām viņus. Vismaz – ļoti centāmies.

Patīkamākais bija brīdis, kad daži vājredzīgo cilvēku tuvinieki ir atzinušies

Es nebiju domājusi, ka viņš/viņa tā jūtas…Es sapratu, cik viņam/viņai ir svarīgs mans atbalsts…

Kāda sajūta ir kāpelēt ar aizsegtām acīm?

Bija ļoti vērtīgi būt kopā. Kopā just. Kopā apzināties. Kopā saprast.

Un paldies lieliskajiem četrkājainajiem palīgiem, kuru, gribu ticēt, Latvijā ar katru gadu paliks arvien vairāk. Jo…tā nav ekstra. Tā ir nepieciešamība.

Raksts un fotogrāfijas Anastasija Pereļota