Šogad 16.jūlijā man un manam sunim-pavadonim, Fejai, apritēja trīs gadu darba stāža gadadiena. Toties 23.septembrī būs jau jāsvin sunim piecu gadu jubileja.
Jā, tieši pirms trim gadiem es pirmās grupas redzes invalīds saņēmu no Servisa suņu biedrības TEODORS apmācītu suni-pavadoni. Man ir jāatzīstas, ka ar suņa-pavadoni manā dzīvē sākas jauns periods. Nepārprotami, es sāku dzīvot aktīvāk un mobilāk. Laiks skrien ar vēja spārniem un tāpēc es vēlos padalīties ar pieredzi, ko esmu ieguvis šajā laikā.
Es jau simto reizi atkārtošos sakot, ka cilvēkam ar redzes problēmām pārvietoties ar suni-pavadoni ir lielas ērtības. Izpaliek tādas nebūšanas kā iekāpšana bedrē, peļķē un saskriešanās ar kādu šķērsli, pretī gājēju, stabu u.tt. Citiem vārdiem sakot, ar Feju man pārvietošanās kļuva daudz ērtāka un raitāka.
Protams, pārvietoties ar suņa palīdzību nozīmē būt visu uzmanības centrā. Visi, sākot ar maziem bērniem un beidzot ar sirmgalvjiem, izrāda lielu uzmanību ieraugot suni- pavadoni. Liela sabiedrības daļa diemžēl nezin, kas ir suns-pavadonis un tāpēc izsaka visādus minējumus. “Tas ir suns-sanitārs, medicīnas suns, suns-glābējs.” Viens no smieklīgākajiem pēdējā laikā dzirdētajiem variantiem ir suns-vadātājs. Bet tie, kas atpazīst, ka tas ir suns-pavadonis, nāk klāt un izrāda velmi palīdzēt.
Mans suņuks-pavadonis Feja ļoti mīl mazus bērnus. Ja pie manis atbrauc brālis vai māsa ar mazuļiem, Feja izbauda bērnu klātbūtni no visas sirds. Viņa ļauj bērniem sevi bužināt un labprāt uzturas bērnu vidū. Ja kāds no mazuļiem ratos dārzā bauda diendusu, Feja kā aukle guļ ratu tuvumā un ja mazulis iepīkstas, skrien pie pieaugušajiem un nodod ziņu. Man jāatzīstas, ka Feja saistībā ar lielo mīlestību pret bērniem ir pastrādājusi pārkāpumus. Ne vienreiz vien, ejot pa trotuāru un ejot garām māmiņai, kas stumj sporta ratus ar sēdošu mazuli, Feja ir paguvusi šajā mirklī mazulim iedot buču. Labi, ka līdz šim ir bijušas saprotošas māmiņas, kas nav uzbļāvušas, lai es savaldu suni, bet tikai komentējušas- “Sunītis tev iedeva buču!”
Feja tāpat kā mīl bērnus, mīl braukt ar mašīnu. Šajā kontekstā arī ir piedzīvoti anekdotes cienīgi notikumi. Feja mani ir pievedusi pie mašīnas, kas stāv uz trotuāra ar atvērtām durvīm, jo cilvēki krauj kaut ko iekšā vai ārā. Šādu darbību no Fejas puses es sapratu, kā vēlmi pavizināties. Par spīti šādām Fejas darba kļūdiņām, man pārvietošanās ar viņas palīdzību ir kā pasaka! Es ceru, ka nākotnē Latvijā būs vairāk tādu laimīgo kā es!
Andris Ošāns, 2017.gada 23.septembrī
Saistītie raksti:
HABALV22
