Dod Dieviņi otram dot, ne no otra mīļi lūgt!

Saruna ar somieti Elvi Kurri, cilvēku, kura bijusi audžumamma daudziem kucēniem, vēlāk ­ topošiem neredzīgo pavadoņiem. Ar Elvi esmu sarunājusi tikties 8.00 no rīta kādā no Rīgas viesnīcām. Domāju, kāda gan būs Elvi Kurri ­ Somijas lepnums, sieviete, kura devusi pagaidu mājas, audzinājusi un skolojusi daudzus, jo daudzus suņus, kuri vēlāk kļuvuši par neredzīgo pavadoņiem. Arī šovasar Elvi mūsu biedrībai izpalīdz bez ilgas domāšanas, un atkal paņem vienu kucēnu audzināšanā. Viņa saprot, ka Latvijā ir grūti topošiem suņiem­pavadoņiem atrast audžu ģimenes, jo tas šeit ir kas jauns, nebijis.

Elvi ar savu jaunu audžu sunīti

Pie ieejas mani sagaida Elvi, smaidoša un mazliet norūpējusies par gaidāmo sarunu, bet tās ir tikai pirmās minūtes, tālāk saruna rit raiti un kā saka, Elvi, viņa varētu runāt līdz vakaram. Elvi vienmēr ir mīlējusi dzīvniekus, pati gribējusi savu suni, bet apstākļi lieguši to iegādāties. Divas reizes nācies evakuēties no Karēlijas, arī darbs paņēmis visu dienu, viņa strādājusi kantorī, tirgojusi papīru, apģērbu un sieru, par to visu Elvi pasmaida, bet tagad es esmu brīva un varu darīt to, kas patīk. Elvi dzīvoja Vanta, tur arī atrodas skola, kurā audzina suņus pavadoņus, kādu dienu dzirdējusi, ka tiek meklētas audžu ģimenes topošiem suņiem pavadoņiem. Tā bijusi lieliska iespēja realizēt savu sapni par savu dzīvnieku, kaut tikai uz laiku. Laiks gājis, suņi mainījušies, tie ir bijuši gan labradori, gan retrīveri arī vācu aitu suņi un pat divi Lapzemes ziemeļbriežu suņi. Elvi piebilst, pēdējie ir ļoti gudri un labi suņi, bet pēc darba viņiem vajag brīvību, tad dažreiz nākas apzvanīt kaimiņus, vai kāds nav redzējis viņas audzināmo. Vaicājot par dienas ritmu, Elvi atplaukst smaidā, viss pakārtots sunim, suns mani modina, sākumā lēnām pienāk pie gultas, tad tuvāk, kad pieliek purniņu pie vaiga, zinu, nu ir laiks celties, atveru durvis un ej, izskrienies. Skan vienkārši, bet patiesībā jau dienas ritms Elvi ir visai saspringts, ik dienas ar savu audzināmo viņa mēro ceļu uz pilsētu un iet visur, kur drīkst iet ar suni, vēro viņa pozitīvās un negatīvās īpašības. Elvi saka, es dzīvoju suņa dzīvi, jūtu ko viņš vēlas, redzu katru nākošo soli, sliktās lietas tūlīt aizmirstam, nekad nesodu, par labajām apbalvoju. Grūti bijis šķirties tikai no pirmā suņa, tie pie Elvi atnāk visdažādākajā vecumā, jaunākajam bijušas vien septiņas nedēļas, parasti tie ir pieauguši suņi, kuriem jāiemāca atrasties starp cilvēkiem, dzīvniekiem, jāiemāca būt paklausīgiem, pārvietoties visdažādākajos transporta līdzekļos un daudzas, jo daudzas svarīgas zinības. Jautāju, vai šo daudzo gadu garumā ir bijuši kādi ļoti mīļi suņi, Elvi skumīgi atbild, tikai viens ­ septītais, tas atvests no Vācijas, nav bijis derīgs dienestam policijā, jo neizturējis testus, vairījies no vīriešiem un skolas darbinieki meklējuši kādu sievieti, kura varētu to pieņemt un audzināt, tā skaistais vācu aitu suns nonācis pie Elvi. Elvi piebilst, mēs viens otru atradām, tā bijusi izcila saderība, bet nu jau kā 13 gadus mans draugs ir apglabāts.

Elvi ne tikai audzina suņus, viņa darbojās arī kā pavadonis ­ asistents neredzīgajiem cilvēkiem, piebilst, ka nekur gan neesot mācījusies kā to pareizi darīt, bet vienmēr vērojusi profesionāļus darbībā. Somijā ir populāri pārgājieni cilvēkiem ar redzes problēmām, tie var būt gan vienas dienas, gan vairāku dienu garumā pat ar nakšņošanu teltīs, Elvi arī šādos pārgājienos ir piedalījusies. Elvi smejoties piebilst, daudzo gadu laikā es esmu tik daudz cilvēkus sastapusi, kā lai visus atceros? Tad vienmēr saku, kad mēs pēdējo reizi tikāmies? Šis ir lielisks veids, lai sarunas gaitā atcerētos runātāju. Somijā, tāpat kā Latvijā ir ļoti grūti atrast suņiem audžu ģimenes, cilvēki pierod pie dzīvnieka, iemīl to un vēlāk ir grūti šķirties. Elvi uzsver, ka šobrīd audžu ģimenēm ir izstrādāti ļoti strikti nosacījumi, viss jādara precīzi pēc pulksteņa, bet viņa gan darot pa vecam, kā pieradusi darīt daudzu gadu garumā. Jau daudzus gadus Elvi suņus baro tikai ar dabīgo pārtiku, viņai pieder daļa no ezera, pati gan nemakšķerē, bet makšķernieki bieži atnes sīkās un pārtikā neizmantojamās zivis, tās Elvi izkaltē maizes krāsnī, samaļ, vai dod veselas sunim, netālu atrodas briežu audzētava, no kuras viņa pērk gaļu sev un mīlulim, suņiem arī ļoti garšojot omlete, bet par cepeškrāsnī ceptu jaunpienu notiekot cīņa, kurš dabūs vairāk, Elvi vai mīlulis. Jautāju, cik suņus par šiem gadiem Elvi ir izaudzinājusi, viņa pakrata galvu un saka, ka nezin, skaitīt vien sākusi pēdējos desmit gadus un tie ir bijuši 30. Izjūtu ļoti dziļu cieņu pret šo sievieti. Uz atvadām jautāju cik viņai gadu, Elvi šķelmīgi iesmejas ­ 25 x 3,5 ­ viņai ir 78 gadi un pagaidām vēl jūtas jauna, bet kad būšot 80, tad gan padomāšot vai nemest pie malas suņu audzināšanu.

Juha, Elvi, Ali un topošais suns­-pavadonis Olle gaida Olles bijušo audžu ģimeni Juglā un nesagaida…

Mūsu sarunai pievienojas Sirpa Tenhami, Sirpa ir izaudzinājusi trīs suņus pavadoņus, paņemot tos pavisam maziņus. Viņa arī aktīvi darbojās suņu audzētāju biedrībā ­ smejoties piebilst ­ pulciņā, kurā apvienojušies suņu audzētāji. Sirpa lepni stāsta, ka paši darinot un apdrukājot maisiņus un kreklus, tā iegūstot naudu savai turpmākai darbībai. Bet viss ir sācies tā, Sirpas meitai ir redzes problēmas, 15 gadus atpakaļ viņa iegādājusies suni pavadoni un Sirpa sākusi staigāt līdzi neredzīgiem cilvēkiem un centusies saprast kā palīdzēt šiem cilvēkiem, lai vide kļūtu pieejamāka. Neredzīgie cilvēki ir ļoti patstāvīgi un viņus nevar vienkārši ņemt aiz rokas un vilkt, ir jābūt īpašai pieejai, lai neuzbāzīgi norādītu pareizo virzienu. Desmit gadus atpakaļ Sirpa pieņēmusi audzināšanā pirmo suni, tas audzis kā parasts suns, bez jebkādiem nosacījumiem, audzinot nākošo, mācījušies abi savaldību, tas esot bijis sarežģīti un ticis ieguldīts liels darbs. Sirpa piebilst, bet milzīgais lepnums par padarīto, par palīdzību, ko suns sniedz neredzīgam cilvēkam, atsver visas grūtības.

Biedrības pārstāvji ar Somijas draugiem

Ligita Damberga
2014.gada augustā