foto Karīna Jurciņa

Grūts bija Beātei šķiršanās brīdis no mīļās, uzticīgās Zanes. Arī sunim-pavadonim Zanei nebija viegli saprast, kamdēļ bija jādodas uz jaunām mājām. Beāte un Zane bija daudzus gadus pavadījušas kopā, dienu un nakti. Starplaikā Zane ir apradusi ar jaunām mājām un bauda atpūti, bet Beāte ļoti cer uz jaunu suni-pavadoni.

Suņa-pavadoņa Zanes veltījums saimniecei

Mans vārds ir Zane,
Tādu saimniece man lika.
Es biju viņas pavadone,
Tik daudz ko redzēt manīm tika.

Mēs vienmēr visur kopā gājām,
Vai veikals bija tas vai skola,
Un gulēju es saimniecei pie kājām,
Kad dienas aizritēja skolas solā.

Es biju viņas acis arī tad,
Kad citi suņi nenāk līdzi,
Jo slimnīca tik ieiet var
Tie suņi, kas ir pavadoņi.

Uz darbu vedu viņu strādāt,
Ar dziesmām ļaudīm prieku gādāt.
Un redzēt, dzirdēt varēju pat es,
To brīnumu, kam vārds ir ērģeles.

Tā gāja laiks, man strādāt nebija vairs spēka,
Bet vēlme palīdzēt man bija svēta.
Es devos nopelnītā pensijā,
Pie citiem ļaudīm, citās mājās.

Šeit iedzīvoties nebij’ viegli,
Viss šķita svešs un neparasts,
Te mājnieku daudz un lauki tik lieli,
Viss liekas baiss un neierasts.

Bet tagad pieskatu es suni, kaķi, vistas, aitas
Un baudu savas pensionāra gaitas.
Tamdēļ, saimniec, nebēdā ne nieka!
Man netrūkst brīvības, ne prieka!

Katra diena man pie Tevis bij liels prieks,
Par ko Tev saku jo mīļu – paldies!

(Beāte Bringule 2021.gada pavasarī)

Beāte ar suni-pavadoni Zani sagaida Andri ar Feju Cēsu stacijā, 2020.gada vasarā, foto Karīna Jurciņa

foto Karīna Jurciņa