Mana pieredze uzņemot mūsu ģimenē topošo Servisa suni, kucēnu.
Mārlijs mūsu ģimenē ienāca tieši divu mēnešu vecumā 20.01.2025. Ziemā. Sniegs. Auksts. Mazs, krēmbalts kunkulītis. Kas ir mana ģimene? Es, mans vīrs un divi dēli.
Pirmā tikšanās. Pie mums ciemos uz Ogri atbrauca Ričards ar Austru, protams, ar samojedu meitenēm, ko mans mazais dēls uzreiz sāka mīļot un glaudīt. Ledus jau sakustējās. Lēmums par kucēna uzņemšanu ģimenē nebija viennozīmīgs. Vīrs iebilda, nebija tik drošs par šo soli, puiši teica jā, tikai uzdeva jautājumu, kā tas būs, kad būs jāatdod? Un šis arī bija visvairāk uzdotais jautājums visa gada garumā…
Ričards ar Austru līdz vēlam vakaram dalījās ar savām zināšanām un pieredzi, es centos pierakstīt atslēgas vārdus savā pierakstu kladē, ko nereti kucēna audzināšanas procesa laikā, mēdzu atvērt un pārlasīt. Ričards uzdeva maģisko jautājumu: “Ko tad Jūs esat izlēmuši?” Mēs teicām: “Jā!” Un tā tika ienests metāla būris, paklājiņš un barība mazajam Mārlijam. Vēl sakārtojām formalitātes, parakstīju Servisa suņa uzturēšanas līgumu un jaunā dzīve varēja sākties.
Pirmā nakts. Gulēju viesistabā uz dīvāna. Mārlija būris stāvēja pie krāsns siltumā, turpat netālu no dīvāna. Kucēns kā jau kucēns ik pa divām trīs stundām cēlās augšā, smilkstēja, spēlējās. Pēc Ričarda norādījumiem, kad kucēns pieceļas būtu labi to izvest nokārtoties laukā. Tā arī darīju. Cēlos naktī, gājām laukā. Mārlijs bija ļoti disciplinēts, izdarīja savas darīšanas un pie audžumammas uzreiz atpakaļ. Bailīgs. Turpmākie mēneši tā arī pagāja guļot lielākoties viesistabā uz dīvāna, reizēm uz grīdas blakus būrim, reizēm es gulēju blakus būrim, reizēm mazais puika. Šajā kucēna uzņemšanas periodā es nestrādāju, līdz ar ko visu savu uzmanību varēju veltīt kucēnam. Man nebija svarīgi vai naktī izguļos, varēju gulēt arī pa dienu, tāpēc, ja kucēnam bija jānokārtojas, gājām laukā. Kaut vai desmit reizes dienā, tajā laikā es varēju to atļauties. Dzīvojam mājā, ar privātu teritoriju ap to, līdz ar ko Mārlijs varēja droši iepazīt apkārtni un tādu lielu pārbaudījumu sākuma periodā nebija.
Šī bija brīnišķīga pieredze arī bērniem. Rūpes, raizes, prieks, atbildība un disciplīna. Servisa kucēna audzināšana paredz dažādus ierobežojumus un noteikumus. Kā viens no tiem, neņemt kucēnu gultā. Šis nebija viegli. Bērni mēdza pārkāpt šo noteikumu, bet reti un tādos īpašos brīžos, svētdienās, vai kādā rītā, kad grūtāk bija pamosties. Kā mēs ar šo gultā neņemšanu tikām galā? Nolikām lielu segu uz grīdas un sēdējām uz grīdas pie kucēna. Veidojām savus paradumus, pieņemot noteikumus. Pirmos divus mēnešus īsti nekur negājām, pieradām visi pie jaunā ģimenes locekļa. Tad Mārlijs saņēma nepieciešamās vakcīnas un nu varējām iziet arī sabiedrībā. Šeit sākās jauni pārbaudījumi. Cilvēki kā uzburti vēlējās Mārliju noglāstīt, aprunāties, nu vismaz pastāvēt viņam līdzās un papriecāties. Taču noteikumi paredz to, ka Servisa suņa kucēnu drīkst glaudīt tikai ģimene. Ģimene, tuvākie cilvēki vēlams līdz desmit cilvēkiem. Un tas jau bija pārbaudījums. Šis bija pārbaudījums visa gada laikā. Pateikt: “NĒ!” Pārbaudījums arī mums kā audžuģimenei, cilvēkiem vienmēr gribās to labāko, viņiem šķiet, ka pabužinot, aprunājoties ar kucēnu viņi tā kā piepilda sevi, nezinu, vairo labo, vai paši sev apliecina, cik ir labsirdīgi. Bet šajā gadījumā, to nedrīkst darīt. Mums gāja visādi. Protams, Mārlijam ir pieskārušies vairāk nekā desmit cilvēku. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki nāk klāt uz ielas, sabiedriskajā transportā, bez brīdinājuma sāk glaudīt, dot kārumus, uzsāk sarunu, ko viņi zina par suņiem utt. Grūti ir ar cilvēkiem alkohola reibumā, grūti ir ar māmiņām ar bērniem, tēti ar meitām, gados vecāki cilvēki. Ir bijuši gadījumi, kad garāmgājēji vienkārši uzsāk sarunu ar sētā esošo Mārliju, attaisa iepirkuma maisiņu un sāk vilkt laukā ēdienu, piemēram šokolādi, maizi, desu. Labradora kucēns vienmēr būs gatavs ēst. Vienmēr. Un visu. Arī šokolādi. Šajos brīžos, iestājas dusmas, bezspēcība un arī sarunas šeit nelīdz, jo rīcībai ir jābūt ātrai un konkrētai, tāpēc mums vienmēr Mārlijam ir klāt garā pavada, lai suni var atraut atpakaļ, noķert, izņemt no mutes nevēlamu ēdienu. Un tā ir bijis.
Protams, iešana ar kucēnu sabiedriskās vietās arī ir pārbaudījums. Sākumā mums Mārlijam nebija īpaši šūtais, Servisa suņiem paredzētais apmetnis ar visām emblēmām, kas atspoguļo suņa mērķi – Servisa suns apmācībā, Servisa suņu biedrība “Teodors”, Es būšu Servisa suns, šajā posmā bija daudz pārbaudījumu, bet centāmies tikt ar tiem galā. Daudz palīdzēja skolotāji Ričards un Austra. Viņi brauca ciemos pie Mārlija. Sazvanījāmies, izrunājām ko un kā darīt. Paliekot siltākam laikam sākām piedalīties pastaigās, treniņos, ko Ričards ar Austru organizēja. Mēģinājām vismaz reizi nedēļā braukt uz šīm pastaigām. Arī šis nebija viegli, Mārlijs vilka pavadu, gribēja draudzēties ar citiem suņiem, atcerējās savus skolotājus un kā uzburts uz Ričardu un Austru vilka arī pie tiem. Reizēm likās, vāks, ko es šeit daru! Bet mēs mācījāmies. Jā, jā mēs, arī es. Es un Mārlijs.
Ričards kā skolotājs mainīja manu uztveri un izpratni par suņiem un to audzināšanu. Kad zvanīju viņam pirmajā reizē stāstīju, cik ļoti saprotu suņus un izprotu to vajadzības utt. Ričards noklausījās, bet kad sāku rūpēties par Mārliju, visu savu iepriekšējo suņu audzināšanas bagāžu varēju nolikt malā. Viss šķērsām. Mums iepriekš arī bija ģimenes mīlulis Bruno, krēmbalts labradors gluži kā Mārlijs. Bruno devās uz citiem medību laukiem nodzīvojot kopā ar mums trīspadsmit gadus, līdz ar ko bija tikai pašsaprotami, ka par suņiem zināju visu. Tomēr nezināju. Mācījos un turpinu to darīt. Daudz kas ir tādā instinkta līmenī. Suns velk pavadu, ā, nu sunītis kaut ko saodis, lai papriecājas, paošņājas, bet nē, tev uzreiz ieslēdzas otra balss, viņš nedrīkst tevi vilkt, noliec viņu pie vietas. Un tādas ir pastaigas visu laiku. Kā Ričards teica, viss, ko tu ieliksi viņā bērnībā un atļausi, kaut vai vienu reizi, to visu to redzēsi pēc tam. Tā ir. Dziedam ar vīru korī. Domāju, labi, ņemšu Mārliju līdz. Ja jau viņš ir Servisa suns, tad jau arī kultūras centrs viņam ir jāapmeklē. Sazvanīju Ogres Kultūras centra dežuranti un teicu, ka vēlos saskaņot, ka turpmāk uz kora mēģinājumiem ņemsim līdz mūsu audžubērnu, topošo Servisa suni. Dežurante uz šo atbildēja:

Kultūras centrā suņiem ieeja ir aizliegta.

Uz ko es sāku skaidrot par Servisa suņa misiju, būtību u. tt. Dežurante teica, es aiznesīšu telefonu vadītājai, izskaidrosiet viņai. Telefons tika iedots vadītājai, kura apstiprināja kultūras centrā suņi netiek ielaisti. Es uzdevu tikai vienu jautājumu: “Ja kādu no koncertiem Jūsu Kultūras centrā apmeklēs vājredzīgs cilvēks ar suni pavadoni, vai viņš netiks ielaists?” Uz ko vadītāja atbildēja: “Šis ir ļoti labs jautājums?” Vadītāja atļāva Mārlijam apmeklēt kora mēģinājumus un Mārlijs katru pirmdienu iesoļoja Kultūras centrā, mācījās nereaģēt un pierast pie cilvēkiem un frāzēm: “Kāds mīļumiņš! Drīkst paglaudīt! Ārprāts, cik skaists! Kā gribas viņu pabužināt!”
Es vienmēr esmu domājusi un tā arī neesmu tikusi pie atbildes, kuram ir grūtāk, Mārlijam nereaģēt uz cilvēkiem, vai cilvēkiem nereaģēt uz Mārliju. Korī dzied ap piecdesmit cilvēku un lielākā daļa sajūsminās katru reizi, kad Mārlijs ierodas mēģinājumā. Šobrīd Mārlijam ir gads un pāris mēneši. Tagad jau ir tā, ka Mārlijs uz šiem cilvēkiem nereaģē, bet cilvēki turpina viņu apbrīnot un priecāties par katru kustību, darbību, ko veic Mārlijs. Kaut tā būtu parasta krākšana mēģinājuma laikā.
Kā mēs braucam mašīnā. Protams, pretlikumīgi. Bet tādi nu ir Latvijas likumi, kas būtu jāmaina. Servisa sunim ir jāatrodas pie sava saimnieka kājām, tātad saimnieks vienmēr sēž automašīnas priekšējā sēdeklī un suns pavadonis pie kājām. Citādi tas nav iespējams, vājredzīgs cilvēks nevar suni nosēdināt automašīnas aizmugurējā krēslā vai kur nu vēl bagāžniekā, iesaku šiem runātājiem aizsiet acis un šo izmēģināt. Tātad tā arī mācījām Mārlijam, nevis kā ir pēc likuma, bet kā būs jāvada savs saimnieks, kurš sēdēs priekšējā automašīnas sēdeklī. Mārlijs no divu mēnešu vecuma sēž uz paklājiņa priekšējā sēdeklī, protams, piesprādzēts, un ir bijušas pāris reizes, kad viņš ielec un apsēžas sēdeklī, bet tomēr viņš vienmēr nokāpj no sēdekļa un apsēžas uz paklājiņa kā ir iemācīts no mazotnes.
Par lielveikaliem, pārtikas veikaliem. Mēs atkal pārkāpjam likumu, bet savādāk nevar, jo arī šeit Ministru kabineta noteikumi paredz to, ka Servisa suns tikai pēc veiksmīgas pārbaudījumu nokārtošanas drīkst apmeklēt publiskas vietas kopā ar savu saimnieku. Jautājums, kā šos pārbaudījumus var nokārtot, ja neesi gājis garām desu plauktam? Vai siera plauktam? Mēs, protams, apmeklējam suņiem draudzīgus tirdzniecības centrus un veikalus. Pieredze ir bijusi dažāda. Esam laipni sagaidīti:

Ā, Servisa suns, jā, protams, lūdzu, viss kārtībā!

Esam arī palūgti iziet no veikala. Tiesa gan arvien vairāk ir četrkājainajiem draudzīgu iepirkšanās vietu, piemēram, “Depo”, kolosāli, ļoti atsaucīgi pārdevēji, un IKEA, liels starptautisks uzņēmums ar dzelžainu attieksmi: “Ienākt aizliegts!”
Mārlijs tirdzniecības centros uzvedās labi. Pārtikas veikalos gan ir sācis ošņāties, uzvedība jākoriģē, bet kopumā šie veikalu apmeklējumi ir bijuši veiksmīgi. Vēl dažas dienas atpakaļ apmeklējām vienu no pārtikas veikaliem un šoreiz Mārlijs lepni pagāja garām arī gaļas vitrīnai, tā kā viss tiek apgūts veiksmīgi.
Par izaicinājumiem ar citiem četrkājainajiem tai skaitā kaķiem, protams, putniem, citiem dzīvniekiem. Nu nav tik traki, un kā jau teicu, kā viss tiek nostādīts pašā sākumā. Protams, gan putni, gan kaķi Mārlijam izraisa interesi, bet tādu pieklājīgu interesi, pa gabalu. Citādāk ir ar suņiem. Ja tu esi piedzimis desmit bērnu ģimenē, tad dauzīšanās ir galvenā dzīves sastāvdaļa. Šo pieklājību neskriet klāt suņiem Mārlijs vēl apgūst. Un ticu, ka izdosies!
Mārliju jau pašas pirmās dienas esam uztvēruši kā piekto ģimenes locekli, tāpēc visi pasākumi, kā publiski tā arī tie, kas tiek rīkoti pie mums mājās ir pārdomāti un uzdots jautājums, bet, ko un kā ar Mārliju? Ja braucam svinēt svētkus, pie draugiem, piemēram, brauc arī Mārlijs un tā arī pasniedzam, ka mums līdzi būs Servisa kucēns un būs jāievēro viņam noteiktie noteikumi. Parasti šo jau iepriekš saskaņojam ar draugiem, lai visiem viss ir skaidrs. Mārliju, protams, ņemam līdz arī uz puišu sacensībām, izbraucieniem tepat pa Latviju, brīvdabas koncertiem, teātra izrādēm. Ja devāmies ārpus Latvijas Mārlijs palika pie Ričarda, to mēs tad saucām par nometni “Pie Ričarda”. Ričards ir Mārlija skolotājs, autoritāte, visa iemācītā paklausība ir pateicoties viņam.
Mīnusi – dažas sakošļātas zeķes, varbūt reizēm spalvu gūzma, kas mainoties sezonai parādās, kāda sagrauzta skolas burtnīca vai pildspalva, zīmulis, bet tādu lielu zudumu nav bijuši.
Ieguvumi. Tādu taustāmu ieguvumu nav, jo kucēna uzņemšanu savā ģimenē nevar izmērīt taustāmi. Ir neredzami ieguvumi. Beznosacījuma mīlestība – vienmēr. Gan pret bērniem, vīru, gan, protams, pret mani. Ģimenes saliedēšana, kopīgas pastaigas, kopīga dauzīšanās, rūpes un atbildība. Bērni mācās robežas un noteikumus līdz ar kucēnu. Redzesloka paplašināšana. Bērni, ģimene, līdzcilvēki, kaimiņi, draugi pārrunā arī nepopulārus jautājumus, kā, piemēram, vājredzīgu cilvēku ikdienas, Servisa suņa nepieciešamība, likumdošana, ziedojumi utt. Cilvēki sāk iepazīt arī caur mūsu pieredzi citu cilvēku dzīves un pieredzi. Protams, kopīgi piedzīvojumi, blēņas un pārdzīvojumi. Un es teiktu, ka svarīgākais ir kopā pavadītais laiks, nav nekā svarīgāka un dārgāka par laiku.

Vai es šobrīd varu atbildēt uz visvairāk uzdoto jautājumu: “Kā būs, kad jūs Mārliju atdosiet? Vai jūs to varēsiet?” Un mana atbilde ir: “Es nezinu.” Zinu, ka jau no paša sākuma mēs zinājām, ka suns būs jāatdod. Zinu, ka sāpēs. Protams, raudāsim, visi, arī puiši. Bet vai mīlestība ir iespējama bez sāpēm? Un vai sāpes mūs nepadara stiprākus? Domāju, ka viss kas mūs nenogalina mūs stiprina, arī pārdzīvojumi, un šajā gadījumā, šis pārdzīvojums būs ar skaistu mērķi, suns-pavadonis, kurš pildīs savu misiju esot par acīm kādam cilvēkam, bez kurām tas nevar pilnvērtīgi dzīvot. Kādam cilvēkam tiek dota iespēja dzīvot pilnasinīgu dzīvi. Un mēs būsim bijuši daļa no šīs dzīves. Skaisti! Vai ne?”
Ilze, 2026.gada janvārī