Labradora retrīvera šķirnes suņi ir ļoti iemīļoti un plaši izplatīti.
Labradors retrīvers tiek uzskatīts par ideālu ģimenes locekli: draudzīgs, viegli vadāms, kuram ir spēcīga nervu sistēma, sabiedrisks. Jā – tā tas ir. Bet tikai tad, ja suns ir pietiekami nodarbināts.

Labradora labsirdīgais izskats nenozīmē to, ka suns būs tikai labs rotaļu biedrs. Labradors ir īsts darba suns, kurš apveltīts ar lielu darba sparu, spēcīgu gribu un medību dziņu. Daudzi saimnieki to pat nenojauš. Vaislas vēsture – no medību palīga līdz dīvānā sēdētājam. Labradors sākotnēji tika audzēts Ņūfaundlendā, Lielbritānijā, lai palīdzētu ūdensputnu medībās. Tā uzdevums bija atrast nomedīto putnu (īpaši pīles) un, maigi to satverot, atnest saimniekam.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka labradoram piemīt:

• ārkārtīgi izteikta barības un smaržas meklēšanas dziņa;
• izteikts medījuma satveršanas reflekss;
• apsēstība pret ūdeni; izturība un muskuļu spēks;
• spēcīga pieķeršanās cilvēkiem – bet ne obligāti paklausība;
• tieksme pašam sevi apbalvot meklējot, un vēlāk arī apēdot, atrasto.

Labradors vēlas darboties.
Ja šī tieksme netiek apmierināta, suns pats meklēs sev uzdevumus, un tie reti būs savienojami ar mierīgu ģimenes dzīvi.
Maigs (labsirdīgs) – jā, bet tas nav pašsaprotami.
Labradori tiek uzskatīti par viegli kopjamiem – jā, tas tā var būt: mierīgi, draudzīgi, dzīvespriecīgi, bērnus mīloši.
Bet, esiet uzmanīgi, tas tā ir, bet tikai kā audzināšanas, apmācības, noteiktas struktūras un kustību rezultāts.
Jauns, nepietiekami nodarbināts labradors bieži:

• ir nervozs un trokšņains;
• ir izsalcis pēc barības līdz kontroles zaudēšanai;
• ir fiziski spēcīgs (lec augšā, grūž, velk, rauj ārā no rokām);
• ir frustrēts un destruktīvs, kad valda garlaicība;
• ātri iziet no kontroles, ja nezina savas robežas.

Lai, cik draudzīgs labradors būtu, viņš nav rotaļlieta, bet gan darba suns ar lielu spēku.
Populārākie mīti par labradoriem:

1. Labradors ir ģimenes suns. ⇾ Jā, viņš tāds var būt, bet ne automātiski. Bez vadības viņš kļūst par mūžīgi izsalkušu tirānu.
2. Viņiem daudz nevajag. ⇾ Nepareizi. Labradoriem ir nepieciešama fiziska un mentāla nodarbināšana un cilvēks, kas tos vada.
3. Viņi vienmēr labi klausa. ⇾ Labradori grib sadarboties, bet arī kļūst ārkārtīgi patstāvīgi, kad redz ēdienu, medījumu un ūdeni.
4. Labradors iederas jebkurā dzīvoklī. ⇾ Nē. Īpaši jauni suņi (tēviņi) ir fiziski ļoti aktīvi. Bez aktivitātēm un piemērota telpas lieluma tie ātri kļūst destruktīvi.

Labradoram ir nepieciešama:

• konsekventa, mierīga un strukturēta apmācība;
• barošana – kontrolēta, atbilstoša un mērena;
• mentāla nodarbināšana: meklēšana un atnešana, ožas izmantošana;
• fiziskās aktivitātes – pareizi pielāgotas, bez ilgstoša stresa;
• robežas ikdienā – skaidras un konsekventas;
• kontakts ar cilvēkiem un citiem suņiem – sociāls, bet saimnieka vadīts;
• skaidra komunikācija – skaidra vadība, nepieļaujot “ubagošanu”.

Labradors NAV piemērots:

• cilvēkiem, kuri uzskata, ka tādam jaukam sunim nav nepieciešama apmācība;
• saimniekiem, kuri ir fiziski vāji, nedroši vai emocionāli nestabili;
• ģimenēm, kurām nav laika strādāt ar suni un, kuras nespēj/ nevēlas vadīt to;
• cilvēkiem, kuri kā galveno komunikācijas līdzekli izmanto ēdienu (“viņš darīs visu kārumu dēļ”);
• dīvānā sēdētājiem, kuri domā, ka 30 minūšu pastaiga ir pietiekama.

Veselība
Arī labradoriem diemžēl ir divas galējas selekcijas līnijas:

• izstāžu/ģimenes līnija: smagāki, mierīgāki, bieži ar gūžas locītavu problēmām un izteiktu noslieci uz lieko svaru;
• darba līnija (field trial): tievāki, atlētiskāki, ar spēcīgāku nervu sistēmu – bet arī ievērojami prasīgāki vadībā.

Papildus tam:

• negausīgs ēdājs + locītavu problēmas = risks;
• nepareiza barošana + kustību trūkums = aptaukošanās.

Labradori bieži vien ir ārkārtīgi izturīgi pret sāpēm – tie “funkcionē” pat ar displāziju (gūžu locītavu problēmām). Tas ir jāievēro un savlaicīgi jāveic attiecīgi pasākumi.
Ko saimnieki bieži stāsta (ja viņi ir godīgi):

• “Es domāju, ka viņš pats nomierināsies. Bet viņš līdz 4 gadu vecumam bija traks”.
• “Ja viņš var kaut ko apēst, viņš nezina nekādu mēru.”
• “Bez pavadas un, sajūtot medījuma smaržu, viņš pazūd – visa apmācība tiek aizmirsta.”
• “Pirmie divi gadi bija elle, bet tad kļuva vieglāk.”
• “Es viņu mīlēju – bet biju pilnīgi pārslogots.”

Ko tu iegūsti, kad iepazīsti labradoru:

• suni, kurš visu dara tavā labā;
• suni, kas tevi pavada, vada un ļauj sevi vadīt;
• suni, kas aug kopā ar bērniem, mīl vecus cilvēkus un paliek draudzīgs – pat tad, kad citi suņi jau sen būtu zaudējuši savaldību.

Bet vispirms tev viņš ir jāsaprot – un tad jāvada.
Secinājumi:

• labradors nav suns iesācējiem – viņš ir uzticams suns, ja zini kā ar viņu apieties;
• viņš ir draudzīgs – bet ne maigs (vājš);
• viņš ir labsirdīgs, bet ne ērts;
• viņš labi piemērojas, bet ir ļoti atkarīgs no cilvēka.

Tie, kas to zina un ievēro, iegūs kompanjonu uz mūžu.
Tie, kas to ignorē, iegūs suni, kurš terorizēs visus ar savu izsalkumu, frustrāciju un tieksmi pēc brīvības.

Autortiesības: Teksts un ideja © Dirk & Manuela Schäfer. Visas tiesības aizsargātas.