Mans suns – pats labākais, pats labsirdīgākais un pats gudrākais pasaulē. Viņš ir mans labākais draugs. Viņš pasargā mani no traumām, kas sagaida mani pilsētas ielās, ja neuzticos sev, baidos vai esmu viena. Tā ikviens no mums saka par savu suni. Un tā tas arī ir, jo mūsu suņi ir paši labākiem.
Man ir ļoti paveicies šajā dzīvē: man bija suns-pavadonis. Diemžēl mūsu mīļie ausainie draugi nedzīvo tik ilgi, cik mēs. Tāpēc nenovēršami pienāk laiks, kad mums jāšķiras. 23. februārī šo pasauli pameta mans uzticamais, labsirdīgais, mīļais un strādīgais draugs Lati. Viņu mīlēja ne tikai mana ģimene, bet arī visi mani draugi un klienti, ar kuriem es strādāju. Nežēlīga slimība paņēma manu suni un pirmās dienas es nepārstāju raudāt, jo nekādi nevarēju samierināties ar savu zaudējumu. Taču laiks dziedē. Īpaši, ja tev ir mīļi draugi. Un, lūk, ir pienācis brīdis, kad es atkal varu runāt par savu dārgo draugu un par tiem zelta cilvēkiem, pateicoties kuriem, man bija ne tikai skaists suns, bet arī lielisks suns-pavadonis. Ar viņu mēs esam izgājuši dažādus ceļus un celiņus, esam bijuši daudzās interesantās vietās. Lai kur mani neaizvestu darbs, viņš vienmēr bija kopā ar mani un pavadīja. Kopā ar viņu es jutos par sevi pārliecināta un laimīga.

Lati izbauda jūras priekus kopā ar saimnieci Natalju

Šajās rindās es vēlos izteikt lielu pateicību un dziļi paklanīties mūsu Servisa suņu biedrības TEODORS lieliskās kinoloģes Zaigas Kļaviņas un viņas vīra, suņu-pavadoņu apmācības speciālista, Juha priekšā.
Šķiet tas bija pavisam nesen, kad 2013. gadā, pateicoties Zaigas un Juha pašaizliedzīgajam darbam, Latvijā aizsākās suņu-pavadoņu kustība. Daļai manu draugu parādījās šie lieliskie palīgi. Tādu suņu Latvijā bija vēl ļoti maz, un katrs no viņiem manī izraisīja lielu sajūsmu un pat nelielu greizsirdību. Visu savu mūžu vēlējos, lai man būtu suns-pavadonis, taču nespēju pat iedomāties, ka man varētu uzsmaidīt tāda laime. Tas šķita kā nepiepildāms sapnis. Taču brīdī, kad Zaiga aicināja mani pieteikties rindā uz suni-pavadoni, man nācās atteikties. Tajā laikā manā ģimenē jau dzīvoja četrgadīgs suns, kurš bija apmācīts pirmās paklausības komandām, taču ne kā pavadonis. Tā kā tajā laikā suņu-pavadoņu katastrofāli trūka, bet gribētāju skaits auga, biedrības kinologi nolēma notestēt manu suni. Nekad neaizmirsīšu to dienu, kad, redzot kā Juha uzvelk suņa-pavadoņa darba iemauktus manam Latiņam, mana sirds priekā ietrīsējās un es gandrīz aizrijos aiz laimes. Tā mēs abi pieveicām pirmo ceļa gabalu. Noslēgumā kinologi teica: “Sākam apmācības, jo sunim ir dotības.”
Apmācīt suni-pavadoni – tas ir ļoti grūts darbs, kas prasa neiedomājamu pacietību un emocionālo koncentrēšanos. Ja suns ir nenoteiktas šķirnes, tad tas kinologa darbu sarežģī vēl vairāk. Bez šaubām, jauktas šķirnes suņi ir ļoti labi un gudri, taču, atšķirībā no labradoriem, viņi var būt neparedzami un savdabīgi. Tieši tāds bija mans Lati, taču Zaiga nepadevās. Diendienā četru mēnešu laikā vakarā pēc darba Zaiga brauca pie mums, lai trijatā uz astoņām kājām, pats mazākais četras stundas, staigātu pa dažādām vietām, kur vien varēja iet: parkā, pa ielām, tirdzniecības centros. Maz pamazām ar savu iekšējo sajūtu redzēju, kā izmainās mans suns, kā viņš sāk saprast, ko nozīmē komandas “uz priekšu; pa labi; pa kreisi; kāpnes; zebra; durvis”. Apmācību laikā Lati iemācījās dažādas komandas. Pēc četru mēnešu apmācību noslēguma, turpinājām ar Zaigu vēl tikties 1-2 reizes nedēļā. Visas pārējās dienas mēs ar Lati trenējāmies patstāvīgi, izpildot Zaigas detalizētās instrukcijas.

Lati kopā ar kolēģiem, suņiem-pavadoņiem 2018.gada

Par suņu apmācību procesu varētu runāt bezgalīgi, taču gribētos apstāties uz kādu konkrētu momentu. Ļoti grūti bija apmācīt Lati komandai “Apport” (sunim pēc komandas jāpaceļ nokritušais priekšmets un jāiedod saimniekam rokā), jo viņam nebija tam atbilstoša žokļu forma, kāda ir labradoriem. Manuprāt, labradori jau piedzimstot kaut ko tur savos zobos. Zaiga mani pilnībā noinstruēja treniņiem, taču arī izteica varbūtību, ka neizdosies Lati izpildīt šo komandu. Ķēros pie darba ar visu man piemītošo enerģiju. Un, protams, piedzīvoju pilnīgu fiasko. Tā vietā, es tā biju nomocījusi savu suni, ka otrajā treniņā pie šīs komandas viņš pat aizmuka no treniņa laukuma. Un atkal zvans Zaigai, kura ilgi un pacietīgi ar smaidu un labestīgiem jokiem skaidroja turpmākās darbības. Ar savu mazo pieredzi sāku saprast, cik neiedomājami lielai pacietībai jāpiemīt kinologam.
Komandu “Apport” Lati tomēr apguva. Man pat šķiet, ka, redzot Lati paceļam un iedodot man rokā cimdu, pavadu vai bumbiņu, Zaiga priecājās vairāk par mani. Priecāties par mūsu pašu un mūsu suņu panākumiem ir Zaigas raksturīgākā iezīme. Ne velti mēs no Zaigas dzirdam frāzi: “Es lepojos ar tevi!”

2021.gada martā, turpinājums sekos