Somijas Neredzīgo bērnu biedrība rīko pārgājienu un uzaicinājumu tajā piedalīties saņemam arī mēs, teodorieši. No Latvijas pārgājienā piedalās neredzīgie Andris Ošāns ar suni Feja, Natālija un Ivans Muravjovi ar suni Latti, viņu pavadoņi Zaiga, Juha un Ligita.

No Rīgas izbraucam vēlā pēcpusdienā, nakti pārnakšņojam Tallinā, lai no rīta, ar pirmo prāmi jau dotos uz Helsinkiem, tad vairāku stundu pārbrauciens uz Somijas dienvidrietumiem, mūsu galamērķis Örö sala jeb Fort Örö.

Örö salai visai interesanta vēsture, tā ir neliela, apkārtmērā vien 10 km, tomēr ļoti gleznaina, brīžiem necaurejami brikšņi, akmeņaini lauki, sūnām noaugušas takas un mežonīga jūrmala. 1910. gadā Krievija sāka būvēt nocietinājumu- Pētera Lielā nocietinājuma līniju, kurā ietilpa Fort Örö, Russarö , Utö un Saaremaa, mērķis bija Somu jūras līcī aizsargāt Sanktpēterburgu no Vācijas flotes uzbrukumiem. Cauri visai salai vijas akmens bruģa ceļš, kuru būvējuši karagūstekņi- mongoļi, darbs bijis ļoti grūts, ēdiens trūcīgs un ieslodzītie daudz nomiruši- gids norāda visapkārt ar roku- šeit visur viņi sagūluši. Šī sala bijusi slēgta līdz 2014. gadam, vien 2015. gada janvārī tā ieguvusi Nacionālā parka statusu, tūristiem sala atvērta 2015. gada jūnijā.

Salā izveidotas gājēju takas 6-13 km garumā, tās vijas gar jūras krastu, pa salas iekšieni, mežu un klajumiem, paralēli iespējams aplūkot dažādus militāros nocietinājumus, ložmetējus un tankus.

Uz salu mūs aizvizina neliels prāmis, krastā sagaida kvadracikli, lai līdz viesnīcai nogādātu somas, paši no piestātnes līdz kazarmām mērojam ceļu kājām. Kādreizējās kazarmas pārbūvētas par modernu viesnīcu un restorānu, mēs ērti iekārtojamies divvietīgos numuriņos un gida pavadībā dodamies īsā pastaigā pa salu. Nākošajā dienā plānots iziet vienu no maršrutiem, uzvelkam ērtus apavus, tiekam brīdināti par čūskām un ērcēm un ne velti, pāris čūskas arī ieraugu, cik redz mūs? Mēs nolemjam doties 5,4 km garā pārgājienā, latvieši turamies visi kopā viens otram izpalīdzot. Mūsu meŗķis- galējais ziemeļu punkts, sākumā virzāmies pa bruģētu ceļu, tad mūsu taka ievijās mežā, nav viegli, brīžiem jāpārvar dažādi sarežģīti šķēršļi- krituši koki, jāpakāpjas uz klintsakmeņiem, vēlāk izejam jūras krastā, mazliet atpūšamies, iestiprināmies un turpinām ceļu, visi kā viens saka, grūti bet fantastiski, jābūt uzmanīgiem, klintsakmeņi jūras tuvumā kļuvuši slideni, lēnām virzāmies uz priekšu un stāstām, ļaujam aptaustīt un sajust. Atgriežamies vien uz pusdienām. Vakarā Juha un Elvi visus cienā ar ugunskurā ceptām somu pankūkām. Natālija spēlē līdzpaņemto ģitāru un dzied dziesmas, Riitta Lahtinen visiem rāda kā neredzīgajiem vieglāk saprast apkārt esošo- viņa uz neredzīgā muguras zīmē telpas vai apkārtnes objektu izkārtojumu, norāda kustību, virzienu, mūsējie sajūsmināti, tieši tāpat parāda, kā ar rokām iespējams norādīt uz dažādiem līmeņiem, kā pareizāk virzīt neredzīgo, tā ir vērtīga pieredze. Savukārt neredzīgā Päivi Helminen dalās savā pieredzē, viņa redzi zaudējusi vien dažus gadus atpakaļ, ikdienā ir ļoti aktīva un kopā ar vīru daudz ceļo. Viņa pieradusi 100% uzticēties savam sunim, daudz vieglāk saprot dažādus šķēršļus lasot suni, nevis turoties vīram pie rokas. Päivi ir lepna par savu suni, tās ir viņas acis.

Pēdējā rītā uz salas dodamies visi kopīgā pārgājienā līdz jūras krastam, tad sadalāmies, daži iet atpakaļ, daži turpina tālo un interesanto ceļu līdz salas galējam dienvidu punktam. Somijas daba un cilvēki ir pārsteidzoši, tik daudz skaistā un labestīgā. Pēc dažu stundu gājiena esam atpakaļ, vien paspējam ātri noskaloties un doties uz sarūpētām pusdienām, tad uz piestātni un priekšā garais mājupceļš. Esam baudījuši fantastiskas brīvdienas, somu viesmīlību, ieguvuši pieredzi pārgājienu rīkošanā.

Ligita Damberga, 2016.gada septembrī