Annekene

Iepazīstieties – Annekene!
Dzimusi: 2015.gada decembrī
Šķirne: labradors retrīvers
Krāsa: melna
Pensijā: kopš 2024.gada 1.marta

Annekene ir priekšlaicīgā pensijā! Saimniece Ineses veselības stāvoklis pēdējā laikā ir pasliktinājies un viņa ir piesieta pie ratiņkrēsla. Dzīvojot otrajā stāvā bez lifta, ir grūtības tikt ārā, nodrošināt sunim vajadzīgās pastaigas. Suns vairs nedarbojas paredzētam mērķim – strādāt kā suns-pavadonis. Nodot viņu jaunam neredzīgam cilvēkam vairs nav iespējams viņas vecuma dēļ – 8 gadi. To parasti dara līdz 6 gadu vecumam. Pārmācīt viņu par suni asistentu Ineses vajadzībām arī ir par vēlu, iepriekšminētā iemesla dēļ.

Vecumdienas Annekene baudīs Pierīgā, ģimenes mājā ar lielu dārzu, tiks mīlēta un aprūpēta!

Inese Plūme stāsta…

Es esmu aktīva un zinātkāra rīdziniece, labprāt būtu vairākās vietās vienlaicīgi, tomēr tikpat kā zaudētā redze un dzirde ierobežo manas iespējas. Biju dzirdējusi par suņiem-pavadoņiem, par lielisko darbu, ko tie veic ikdienā, palīdzēdami saviem saimniekiem pārvietoties pa ielām, transportos, būt viņu acis, draugi un izpalīgi. Tā nu sāku meklēt jebkādu iespēju satikties ar cilvēkiem, kas apmāca suņus-pavadoņus.

Inese pirmo reizi satikās ar kucēnu Annekeni 2016.g. aprīlī

Pirmā tikšanās notika Rīgas centrā Vērmaņdārzā. Servisa suņu biedrības TEODORS pārstāvji rādīja demonstrējumus, stāstīja par šo lielisko suņu ikdienu, garo apmācības procesu. Biju pārsteigta, ka kucēna apmācība faktiski jau notiek no dažu mēnešu vecuma. Pirmās atlases izturējušais kucēns dodas dzīvot pie audžuģimenes, līdz sasniedz gada vecumu un var sākties nopietns apmācības process. Kucēnam tiek pievērsta īpaša uzmanība un iemācītas pirmās nepieciešamās iemaņas. To visu uzrauga suņu trenere, laiku pa laikam pārbaudot apgūto un izdarot korekcijas audzināšanas procesā.

Vērmaņdārzā vērojot suņu-pavadoņu demonstrējumus, klausoties stāstījumus par tiem, biju pārliecināta, ka manai ikdienai šāds suns būtu lielisks palīgs. Izdevās parunāties arī ar Alekseju Volkovu un vērot, cik ideāli viņš saprotas ar savu suni Teodoru. Iepazinos ar kādu lielisku kucēnu Annekeni un viņas audžuģimeni. Ar Annekeni pavadīju visu dienu, viņa bija lieliska!

Annekene un Inese ir nolikšas suņu-pavadoņu eksāmenu 2018.g. maijā. Foto: Liene Šternberga

Uzrakstīju iesniegumu, ka vēlos suni-pavadoni un sākās ilgais gaidīšanas laiks. Tad kādu dienu atskanēja kinoloģes Zaigas Kļaviņas zvans, viņa vaicāja, vai neesmu pārdomājusi un vai aizvien vēlos suni-pavadoni. Satraukta devos uz Strazdumuižas klubu. Zaiga man ilgi stāstīja par suņa-pavadoņa ikdienu, nepieciešamībām, par atbildību, kas man būs jāuzņemas un vaicāja, vai tu tiešām to vēlies darīt – es biju sajūsmā, protams, ka vēlos! Kopā ar kinoloģi mēs izgājām pirmo maršrutu. Tā sākās mūsu kopējā draudzība un darbs ar Annekeni. Pārsteidzoši, ka tieši pirmais kucēns, ar kuru biju iepazinusies, nu kļūs par manu palīgu! Treneris Juha katru dienu ar mums abām strādāja Rīgas centrā. Neslēpšu, tas nebija viegli, jāmācās bija mums abām, saprast, sajust – galvenokārt vienai otru. Vairākas nedēļas pavadījām intensīvā, smagā darbā, kamēr sāku sajust un saprast suni. Bija jāapgūst daudzas iemaņas, lai arī sunim būtu ērti un patīkami, droši strādāt. Galvenais bija jāiemācās, uzticēties savam sunim-pavadonim. Ik pa laikam šaubījos, vai suns patiešām aizvedīs līdz apmalei un nekur citur. Ar to brīdi, kad ieguvu šo paļāvību, sapratu, ka arī Annekenei ir daudz vieglāk man nodot nepieciešamo informāciju. Tagad man reti jāpiedomā, kas un kādā secībā ir jādara, jāsaka. Ir daudzas lietas, ko veicam automātiski. Piemēram, tiklīdz uzvelku virsdrēbes un paņemu iemauktus, Annekene man nostājas cieši blakus un ir gatava darbam. Viņa kļūst nopietna, un sajūtu viņas atbildību pār cilvēku.

Pēc rakstura Annekene ir ļoti draudzīga, zinātkāra, pacietīga, viņai piemīt visas īpašības, lai kļūtu par lielisku suni-pavadoni. Šobrīd, kad ilgais apmācības process jau aiz muguras, grūti iedomāties, kā varēju iztikt bez Annekenes. Nu man ir cita Rīga zem kājām, daudz lielākas iespējas, mēs kopā uzdrīkstamies un varam, par to esmu ļoti pateicīga Servisa suņu biedrībai TEODORS.

Ir tik jauki, ka ik rītu, noskanot modinātājām, dzirdu kā Annekene piesteidzas pie gultas un nomet manas čības. Es esmu ieguvusi sev lielisku draugu un palīgu, esmu atguvusi dzīvotprieku!

Inese Plūme, Ligita Damberga
Rīgā, 2018.gada novembrī