Toni

Iepazīstieties –TONI/ TONIJS
Dzimis: 2010.gada 17.novembrī
Miris: 2022.gada novembrī
Šķirne: zeltainais retrīvers
Krāsa: dzeltena

Ligita Damberga atceras pirmo tikšanos ar Toni:
– Skaisto zeltaino retrīvera puiku ar rotaļu lācīša seju sastapu pirms vairāk kā četriem gadiem Somijā. Tonijs bija rotaļīgs un draisks kā kucēns, un centās izpelnīties uzslavas. Viņš tūdaļ iekaroja manu sirdi. Domāju, kaut šim suņukam paveiktos ar saimnieku, vislabāk jau, ja apkārt skraidītu draisks bērnu bariņš. Tomēr viss izvērtās savādāk. Tonijam jau bija bijis saimnieks, kurš neprata pareizi rūpēties par dzīvnieku, arī nākošais saimnieks vairāk raudzījās grādīgos dzērienos, nekā rūpējās par savu suni, par suni, kurš bija mācīts rūpēties, būt acis neredzīgajam, kurš vēlējās būt draugs.

Šobrīd Tonijam ir trešais saimnieks un Latvijā ir kļuvis par Toniju. Nu jau suns pašos labākajos gados, visnobriedušākais no suņiem-pavadoņiem. Visiem ir pārliecība, ka Tonijs ticis pie laba saimnieka un drauga, ļoti ceru, ka šoreiz viņam nenāksies vilties.

Tonijs

Tonija jaunais saimnieks Rinalds Krēgers par Toniju stāsta:
– Gads kopā ar suni-pavadoni Toniju! Draugi, ir pienācis laiks padalīties ar savām sajūtām par gadu, kas pavadīts kopā ar suni – pavadoni Toniju! Tonijs ir dzimis 2010. gadā un viņam, tāpat kā man, bijusi raiba dzīve. Pēc aptuveniem aprēķiniem esam vienaudži. Ar Toniju es iepazinos 2017. gada 1. aprīlī pateicoties Servisa suņu biedrībai TEODORS un kinoloģei Zaigai. Līdz tam man nebija nekāda priekšstata par to, kas ir dzīve ar suni, kur nu vēl ar suni- pavadoni! Pirmie divi mēneši mums bija iepazīšanās un mācīšanās. Tas bija jauns un aizraujošs piedzīvojums, kuru, tolaik domāju, ne ar ko vairs nepārspēt. Bet es kļūdījos! Viss lielais darbs vēl bija tikai priekšā.

Iepazinu Toniju ne tikai kā ļoti gudru, sirsnīgu un vienmēr priecīgu suni, bet arī kā talantīgu aktieri. Kādā no mūsu pastaigām nodomāju aiziet uz kafejnīcu, kuru ar Toniju esam iecienījuši, tā sacīt, iestiprināties. Viss jauki – Tonijs darīja savu darbu, gāja un apmierināti “urkšķēja”. Kad bijām jau netālu no kafejnīcas, teicu, lai Tonijs meklē durvis. Viņš paklausīja un… te nu es stāvēju pie uzzīmētām durvīm blakus ieejai kafejnīcā. Skaisti! Tonijs no sajūsmas “urkšķējas” tā, ka nedzirdēt varēja tikai kurlais. Pēc nelielām pārrunām Tonijs sakautrējās un aizveda mani pie pareizajām durvīm.

Vēl viens Tonija iecienītais joks ir paslepus paņemt vienu čību, kad pārnākam mājās. Tad viņš priecīgs sēž un skatās, kā es to meklēju, jo skaidri zinu, ka abām jābūt tepat, blakus. Tagad esmu apguvis šo jociņu un uzreiz saku Tonijam, lai meklē un dod čības. Tad viņu kārtīgi paslavēju un abi esam priecīgi. Tie ir tikai daži gadījumi no talantīgā aktiera Tonija repertuāra. Līdz ar to lielākais izaicinājums man bija un ir – uzticēties Tonijam, jo viņa humoriņš sākumā nemaz nešķita pieņemams.

Par cik Tonijam neesmu pirmais saimnieks un Tonijs jau ir ar labu dzīves rūdījumu, domāju, viņam nebija viegli pielāgoties man un manām prasībām, atzīt mani par savu saimnieku. Tagad, kad pagājis gads, esam iemācījušies labāk saprasties un pastaigas vairs nav cīņa par līderību un uzticēšanos. Nu Tonijs ir neatņemama mana daļa, mums ir uzkrājusies pieredze. Esmu arī sapratis teicienu, ka suns un saimnieks paliekot līdzīgi. Iepazīšanās sākumā mēs bijām kā divi zābaki, bet nu jau sākam veidoties par zābaku pāri. Tā sacīt, caur priekiem un brikšņiem uz trotuāru.

Tonijs un Rinalds

Līdz ar Tonija ienākšanu manā ikdienā esam ieinteresējuši arī žurnālistus – par mūsu sadarbību bijuši raksti žurnālos, interneta portālos, esam pabijuši ziņu raidījumā par rīdziniekiem. Tonijam ļoti patīk fotografēties un filmēties, tad viņš stāv ļoti lepns un stalts kā piemineklis. Arī ikdienā cilvēki izrāda interesi – sabiedriskajā transportā, uz ielas, darbā. Pie mums pienāk, lai iepazītos ar Toniju. Cenšos izglītot iepazītos cilvēkus par to, kā izturēties pret suni – pavadoni. Cilvēkiem nav viegli saprast, ka Toniju nedrīkst ne glaudīt, ne cienāt ar našķiem, ne pētīt, kā viņš man rāda ceļu.

Par cik ikdienā uz darbu braucu ar sabiedrisko transportu, lielākoties tramvaju, vēlos izteikt milzīgu pateicību to vadītājiem par sapratni un sniegto atbalstu. Tāpat biežāk apmeklēto veikalu pārdevējām, ikdienā satiktiem cilvēkiem, kuri apjautājās, vai nevajag kādu palīdzību. Tas ir brīnišķīgi – apzināties, ka cilvēki apkārt nav vienaldzīgi, bet gan sirsnīgi un pretimnākoši.

Pārdomājot un atceroties dažādas situācijas no mūsu kopīgām pastaigām, jāsaka, ka Tonijs nav tikai suns-pavadonis. Viņš ir mans draugs un aizstāvis, kurš nevienam neļaus man darīt pāri. Ir bijušas situācijas, kurās Tonijs nostājas man blakus un sāk rūkt un riet. Apstājoties secināju, ka tuvojies iereibis cilvēks, vai arī kāds klusiņām gājis no mugurpuses. Diez vai cilvēks ar labiem nodomiem iet zagšus no mugurpuses. Bijuši arī kuriozi. Kad ziemā gājām uz darbu, Tonijs nostājās man priekšā, it kā sargājot, un rēja uz nebēdu. Es nesaprašanā, kas notiek! Izrādījās, ka bērni pie darba ieejas durvīm uztaisījuši palielu sniegavīru! Arī tā bija noderīga informācija. Tagad zināju, ka tur ir sniegavīrs.

Katrā mūsu kopā pavadītajā dienā ir kas jauns un interesants, saņemam atlaides veikalos, kafejnīcā Tonijs tiek pie bezmaksas pīrādziņiem, fotografējamies ar dažādiem cilvēkiem, kuri vēlas uzzināt, kas ir suns-pavadonis, nokļūstam dažādās situācijās, kurās iepazīstam viens otru arvien labāk, uzzinām, kur jāpiestrādā. Mēs abi esam nobrieduši veči un mēdzam baidīties, tomēr turpinām košļāt bites.

Tonijs un Rinalds