Dara

Jauns seškājainais Cēsīs

Šis stāsts būs par vienu no jaunākajiem suņiem-pavadoņiem Latvijā – Daru.

Suns dzīvo un strādā skaistākajā un vēstures notikumiem bagātākajā Vidzemes pilsētā Cēsīs. Tieši šeit tapa Latvijas valsts karogs, piedzima un uzauga latviešu komponists Alfrēds Kalniņš, kura vārdā nosauktā mūzikas vidusskola pulcē un audzina jaunos Latvijas mūziķus. Cēsis ir viena no tām pilsētām, kas var lepoties ar savu akustisko koncertzāli. Dzīvot un strādāt tik rosīgā pilsētā sunim-pavadonim ir lielākais prieks, kādu var vēlēties.

Dara Mēs ar Daru satikāmies neredzīgiem cilvēkiem ļoti zīmīgā dienā – starptautiskajā Baltā spieķa dienā 15. oktobrī. Mani aizkustināja viņas dzīvesprieks un jauneklīguma dzirksts, un, pāri visam, astes luncināšana un labradora tipiskā vēlme draudzēties. Lielu saviļņojumu izraisīja izteikti lielā līdzība ar manu iepriekšējo suni-pavadoni Zani, kurš arī bija melns labradors ar līdzīgu raksturu. Sevišķi emocionālu šo satikšanās brīdi padarīja tas, ka mans pirmais suns-pavadonis Zane veselības problēmu dēļ kādu laiku jau dzīvoja audžuģimenē, kamdēļ biju spiesta paļauties tikai uz Balto spieķi un samierināties ar tukšu, bez dzīvīguma esošu dzīvokli. Pirmajā nelielajā testa gājienā gan es, gan kinoloģe Zaiga Kļaviņa sapratām, ka Dara mani pieņem un jāsāk treniņi. Tā sākās mūsu kopīgā mācīšanās Rīgas ielās, kur nemitīgi dun un klab pilsētas satiksme, nemaz nerunājot par gājējiem, kas gatavi ieskriet tieši sunim degunā. Tas viss mums ar Daru bija liels izaicinājums un uztraukums reizē, jo vēl starp suni un mani nebija savstarpējā uzticēšanās. Turpinot treniņus, suns arvien vairāk parādīja savus talantus un vēlmi sadarboties. Bet ko par šo laiku saka pati stāsta varone:

“Tā bija diena, kad kinoloģe mani kopā ar citiem suņiem veda uz kārtējo izskriešanos pa mežu. Taču mašīna nebrauca kā parasti. Tā pagriezās, lai brauktu pa citu ceļu. Mēs piebraucām pie kādas mājas vārtiem, pa kuriem iznāca vairāki cilvēki. Es īsti nesapratu, kāpēc, atlika vien gaidīt, kas būs. Te no mašīnas izkāpa kinoloģe, kas līdz šim bija arī mana saimniece, lai attaisītu manu būri, un aizveda pie kādas sievietes. Viņai rokā bija man labi pazīstamais Baltais spieķis. Tūlīt sapratu – viņa ir neredzīga, jo man nekādi neizdevās ar šo sievieti izveidot acu kontaktu. Kinoloģe sasveicinājās ar šo cilvēku un nosauca viņu par Beāti. Tad sekoja kinologa atļauja man iepazīties ar Beāti un arī viņai tika dota atļauja noglaudīt mani, lai iepazītos. Beāte noglaudīja mani un es sajutu viņas prieku, tādēļ uzreiz atbildēju ar to pašu. Pavisam vienkārši – es sāku luncināt asti. Un tad nāca kaut kas neparasts. Kinoloģe iedeva Beātei iemauktus, lai viņa tos man uzliek un mēs devāmies mazā gājienā pa ielu, uz kuras atradāmies. Liels bija mans pārsteigums, ka viņa zināja, kā ar mani jāstrādā. Un tad es apjuku. Turpat atrodas mana saimniece, bet tajā pašā laikā pilnīgi svešs cilvēks, kuru es nepazīstu, turas pie iemauktu roktura un liek man iet uz priekšu. Es īsti nezināju, vai drīkst, tāpēc atskatījos uz savu īsto saimnieci. Viņa ar acīm deva atļauju iet un es gāju, jo saimniece arī nāca līdz. Protams, noietais gabaliņš bija ļoti mazs, bet man ļoti iepatikās šīs sievietes drošums un pārliecība, jutu, ka viņa zina, ko dara. Pēc tam sākās mūsu treniņi Rīgas ielās, kuras man jau ir pazīstamas. Un te es dabūju izbaudīt, cik nopietns darbs ir neredzīga cilvēka vešana. Visu sarežģīja arī tas, ka Beāte nezināja maršrutus, kuros devāmies. Pats par sevi saprotams, mums visur līdzi nāca kinoloģe, kas mani mācīja, līdz ar to parādījās vēl viens sarežģījums – man taču jāved viņa, nevis tā, kas iemauktu otrā galā. Strādājot treniņos, ar laiku sapratu, ka mana īstā saimniece būs Beāte, bet kinoloģe bija cilvēks, kas mani apmācīja.”

Jā, apmācību procesā tā ir pavisam normāla lieta, ka cilvēks un suns kinologa vadībā sākumā trenējas vietā, kuru jaunais turētājs nepazīst. Priekš cilvēka tas ir stresains laika posms, bet suņa un turētāja sadarbībai tas nāk tikai par labu, jo suns ātrāk iemācās, ka viņam ir jāved un jāklausa saimnieka dotajām komandām. Tā dienu pēc dienas aizritēja 10 dienas līdz pienāca lielais brīdis – došanās uz Cēsīm un man vajadzīgo maršrutu izstaigāšana. Tālāk lai stāsta Dara:

“Tā mēs kādu laiku trenējāmies Rīgas ielās. Bet tad notika kaut kas interesants – jaunā saimniece sāka kravāt somas. Es sapratu – būs braukšana! Un tā arī bija. Uz vietu, kur dzīvojām, atbrauca, hip, hip, urrā, kinologa mašīna, mani ielaida tik mīļajā būrī un mēs sākām braukt. Braucām ļoti, ļoti ilgi līdz izkāpām vietā, kuru es nekad nebiju redzējusi. Cilvēki teica, ka tās esot Cēsis un šeit dzīvojot mana jaunā saimniece. Tad mēs iegājām viņas dzīvoklī. Bet, kas tad tas? Šņuk, šņuk, šņuk! Es saodu svešu suņu smaku. Viena bija tāda paša labradora smaka un otra kaut kāda nepazīstama suņa smaka. Un pats dīvainākais – smakas bija, bet suņu nebija. Vēlāk jau atklājās, ka saimniecei ir draugs ar suni-pavadoni un, ka viņai pašai arī savulaik ir bijis suns-pavadonis. Beāte mani uzņēma tik mīļi, ka mīļāk vairs nevar. Man atbraucot, istabā jau gaidīja speciāla guļamā vanna, izklāta ar sedziņām. Pirms iegūlos, es, protams, visu kārtīgi izostīju un izpētīju, vai priekšā nav kaut kas tāds, kas varētu mani apdraudēt. Kad sapratu, ka nekā nav, apgūlos jaunajā guļvietā un aiz laimes sajūtas atviegloti nopūtos. Man te ļoti patīk!”

Tad sākās treniņi Cēsu ielās un, protams, neizpalika arī pamatpaklausības treniņi. Tas viss kinologa vadībā. Tika izstaigāti dažādi pastaigu maršruti, ceļš uz darbu, veikalu un citām man nepieciešamām vietām. Intensīvs darbs divu nedēļu garumā! Man viss pazīstams, bet sunim – svešs un interesants. Lai stāsta Dara:

“Jā, tad mēs sākām staigāt pa Cēsīm. Viss likās tik interesants, ka gribējās paostīties, bet, ak vai, atskanēja komanda “ei-nozi – neosties!”. Eh, nekas cits neatlika, kā turpināt strādāt! Bet, re, te kāds cilvēks nes pretī maisiņu ar gaļu iekšā. Mans deguns tā pavisam nejauši paostījās. Ai, bet tai Beātei jau nekas nepaiet garām nepamanīts! Atkal atskan labi pazīstamā komanda. Neko darīt – jāturpina strādāt. Es jau labprāt, bet ir tik daudz kairinātāji. Cilvēki, kas grib ar mani parunāties, dažādas smaržas un skaņas kaut kur tur ap stūri, suņi, kas grib paspēlēties, un tā joprojām. Bet mans darbs ir tāds – ja strādā, tad līdz galam, bez nekādiem sānsoļiem!”

Kucēns Dara 2019.g. augustā

Te, ak cik ātri, pienāca diena, kas bija tikpat kā emocionālais eksāmens – kinoloģe aizbrauca un sunīte ar mani palika viena. To vislabāk varēs pastāstīt pati Dara:

“Vienā dienā notika tas, ko es gaidīju vismazāk. Kinoloģe aizbrauca un es paliku aci pret aci ar jauno saimnieci. Mani tas mazliet biedēja, jo dzīvot ar cilvēku, ar kuru tu nevari uzņemt acu kontaktu, ir pavisam kaut kas cits, nekā dzīvot ar cilvēku, no kura acīm var nolasīt pilnīgi visu. Satraucoši bija arī tas, ka mēs devāmies ielās vienas pašas, proti, Beāte un es. Ko tad, ja kaut kas notiks ne tā kā vajag? Es nebiju pieradusi uzticēties neredzīgam cilvēkam. Protams, kinoloģe jau strādāja ar mani tā, kā to darītu neredzīgs cilvēks, bet, tomēr tas ir citādāk, nekā ja tu kā suns-pavadonis nonāc aci pret aci šādā situācijā un turklāt, viss ir pa īstam. Es vēl jutu, ka saimniece man uzticas. Es gan viņai tā īsti līdz galam neuzticējos, jo nepazinu, nezināju, vai viņa varēs dot konkrētas komandas, lai es Beāti varētu pavadīt konkrētā maršrutā? Mani tas mulsināja, ka cilvēks, kura acis nekur neskatās, var pārvietoties pa ielām un zināt, kur kurā brīdī atrodas. Ar laiku es jau sapratu, ka uztraukties nevajag un, ka iet ar Beāti ir tikpat droši kā ar kinoloģi, un viss ir manās ķepās, lai mūsu gājiens būtu drošs, bez starpgadījumiem.”

Lai arī Dara pie manis ir tikai 3 mēnešus, viņa ir neatsverams palīgs un labākā draudzene. Turklāt, nejauši ir sanācis tā, ka viņas blakus profesija ir signālsuns, jo viņa prot brīdināt arī par epilepsijas lēkmju tuvošanos, kas, savukārt, manu dzīvi padara stipri mierīgāku un drošāku. Tālāk lai stāsta Dara:

“Kad pirmoreiz satiku Beāti, es jutu, ka no viņas nāk tāds neparasts aromāts. Cilvēki to nejūt, bet mans suņa deguns to saož. Sajūtot šo aromātu, es vienmēr par to brīdinu saimnieci, viņu apostot. Pēc kāda laika Beāte kļūst miegaina, izvairās no trokšņiem. Vēlāk, kad saimniece runāja ar kinoloģi, dzirdēju, ka viņa stāsta par šiem gadījumiem, un izrādījās, ka, tas ko es sajūtu, ir mazās epilepsijas lēkmes tuvošanās. Saprotot, ka es varu palīdzēt Beātei arī šādā veidā, es kļūstu vēl priecīgāka, jo tāda ir mana mūža misija – palīdzēt cilvēkam kā un cik vien varu! Protams, saimniece mani nekad neaizmirst paslavēt par to. Vēl es palīdzu Beātei, ielecot vannā, lai viņa man var nomazgāt ķepas no sāls, ar kuru kaisa ielas. Sākumā man tas diez kā nepatika, bet pēc tam es sapratu, ka viņa man grib tikai atvieglot sāls radīto kairinājumu. Es par to viņai saku paldies! Protams, ar asti!”

Dara Jā, es arī Darai varu teikt lielu paldies! Un ne tikai par brīdināšanu vien. Savā nelielajā darba mūžā viņa jau ir paglābusi mani no braucošām mašīnām, ātri uzgrūžot mani uz trotuāra, aizvedot mani malā no pretim braucoša sniega tīrāmā traktora. Bet vislielākā apbrīna Darai no manis pienākas par to, ka viņa spēj ātri pielāgoties Latvijas tik strauji mainīgajiem laikapstākļiem: te dziļš sniegs, te nākamajā dienā jau sniega un ūdens sajaukums, te tāds ledus, ka kājās nevar nostāvēt. To visu sunīte pieņem un pacietīgi pilda savu ne tik vieglo darbu, ir pat bijis, ka man paslīdot, suns ar savu augumu mani notur. Nebijis suņa – es būtu nokritusi un varbūt pat guvusi traumas. Un vēl, Daras šķietami tik nelielajā augumā slēpjas tāds spēks un enerģija, ka pietiek arī priekš manis. Darbs ar suni plus tā dzīvesprieks un enerģija ir labākie vitamīni stiprai veselībai. Par to vislielākā pateicība Darai no manis! Esmu priecīga, ka satiku tieši šo suni un ne citu! Protams, vēl daudz kas kopā jāizdara, piemēram, jāaiziet uz pirmo koncertu, jāapgūst atlikušie maršruti, jāiegūst pilnīga uzticēšanās vienai pret otru, un, pāri visam, Darai jāuzzina, kas ir ērģeles, jo viņas saimniece ir vienīgā neredzīgā ērģelniece Latvijā, kā arī strādā par dziedāšanas skolotāju centrā, kas paredzēts cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Tā, ka laika gaitā Dara iegūs arī profesionāla mūzikas klausītāja prasmes. Es Darai vēlu veiksmi, kārtojot starptautisko suņu-pavadoņu eksāmenu, un, savukārt, pēc tam, lai netrūkst draugu, piedzīvojumu, un pāri visam, saimnieces mīlestība, lai atalgo tos pūliņus, kas ielikti darbā! Neaizmirsti, ka arī Tev, Dara, jāmīl saimniece, tad Tu būsi laimīgākais no visiem suņiem!