Alekseja Volkova (43) uzticamā ceļabiedre ir suns-pavadonis Serēna (10), abi dzīvo Rīgā, Juglā. Aleksejs ir pārliecināts, ka abu draudzība ir kas vairāk par vienkāršām cilvēka un suņa attiecībām. Tā ir dzīve, kas kļuvusi gaišāka, drošāka un piepildītāka, kopš Alekseja dzīvē ienākusi Serēna.

Aleksejs, izejot grūtam un sāpīgam posmam, kad nācies zaudēt redzi, ir šobrīd, nu jau vairāk, kā 15 gadus, nostājies uz kājām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ne tikai atrodot spēku sevī, bet arī palīdzot citiem cilvēkiem ar redzes traucējumiem, mācot orientēties apkārtējā vidē, apgūstot Braila rakstu, gatavot ēdienu, rūpēties par mājturību, apgūt datora un telefona lietošanu ar ekrāna lasītāja programmām, ko nācās apgūt arī pašam, savā laikā daudz no šīm iemaņām iegūtas Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centrā. Ar laiku Alekseja intereses arvien vairāk virzījušās uz tehnoloģijām – viņš ieguvis sociālā darbinieka kvalifikāciju, maģistra grādu cilvēkresursu vadībā, kā arī izstrādājis tīmekļa vietni IPieeja.org, kur dalās ar zināšanām par pieejamību un datoru lietošanu, kā arī strādā pie Android lietotnes “Observing Emotion”.

Tomēr, neatkarīgi no profesionālajiem sasniegumiem, lielākais atbalsts viņa dzīvē esot Serēna. Viņa nav tikai apmācīta palīdze, bet gan sirds draugs, kas katru dienu dāvā Aleksejam drošību, neatkarību un prieku. Katru rītu, kad abi dodas ārā, Serēna pārliecinoši ved Alekseju pāri ielām, izvairoties no šķēršļiem, rāda drošu ceļu. Savukārt, mājās viņa pārtop par mīļu draudzeni, kas sagaida, priecīgi luncinot asti, it kā apliecinoši stāstot, ka vienmēr būs līdzās.

Abu ikdiena ir pilna nelielu piedzīvojumu. Abi bieži dodas pastaigās gar Juglas ezeru, tā esot abu īpašā vieta. Aleksejs stāsta, ka vienā no pastaigām esot viņam pazudusi cepure, domājis, ka cepure jānoraksta. Serēna, kā īsta meklētāja, esot atradusi to un lepni atnesusi, zobos turēdama, kā dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Reizēm abu ceļi uz skolu vai darbu nav bijuši viegli – abi mazliet apmaldījušies, tomēr Serēna vienmēr ar savu gudrību un mieru palīdzējusi atrast pareizo virzienu. Šie mirkļi mācot uzticēties un būt komandā.

Tagad Serēna jau ir suņu – senioru vecumā, un abu dzīves ritms kļuvis mierīgāks, abi vairs neskraidot tik enerģiski kā agrāk, vairāk baudot nesteidzīgas pastaigas, rotaļas un klusos brīžus kopā. Serēnas pieredze, mierīgums un uzticamība padara katru kopīgo mirkli vēl vērtīgāku. Aleksejs uzsver, ka abu kopējais draudzības stāsts nebūtu iespējams bez Servisa suņu biedrības TEODORS atbalsta, iegūstot šo uzticamo draugu. Aleksejs tic, ka viņa un Serēnas stāsts var iedvesmot arī citus – nepadoties grūtībās, iet uz priekšu meklējot un atrodot gaismu kopā ar uzticamu draugu.

“Dzīve ir skaista, ja tu nebaidies to dzīvot pilnasinīgi, ” piebilst Aleksejs. Un kopā ar Serēnu viņš ik dienu to pierāda.

2025.gada rudenī